Par klimata politikas lietderīgumu

Līdz ar Klimata likuma nonākšanu Saeimā atsākušās debates par klimata politiku Latvijā. Tā aptver plašu jautājumu loku. Šajā rakstā apskatīšu to klimata politikas daļu, kas saistās ar enerģētiku.

Ekonomikas attīstībai nepieciešama stabilitāte gan valsts pārvaldes darbību prognozējamība, gan drošība, gan arī cenu stabilitāte. Viens no nestabilitātes avotiem ir enerģijas cenas. Vēsturiski gan 1973. gada pasaules naftas cenu šoks, gan 2008. gada krīze, gan arī enerģijas cenu svārstības pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir radījušas ekonomikas lejupslīdi. Kā atbildes soļi tika ieviestas dažādas politikas, lai izvairītos no šādiem satricinājumiem nākotnē, piemēram, naftas rezerves vai Eiropas gāzes tirgus regulējums. Arī Latvijai un Eiropai nesenā enerģijas cenu krīze ir jāizmanto kā iespēja.

Mēs neražojam enerģiju, un visa Eiropas Savienība (ES) ir atkarīga no ārējām enerģijas piegādēm. Mums ir svarīgi, ka pērkam arvien mazāk un arvien vairāk naudu atstājam Latvijas un ES tehnoloģiju ražotājiem, tādā veidā audzējot Eiropas labklājību. Pieaugot pašu saražotās enerģijas apjomam, tādi sektori kā transports, mazie un vidējie uzņēmumi, energoietilpīgie ražotāji būs imūnāki pret satricinājumiem enerģijas tirgos.

Pašu enerģijas ražošana cieši saistās ar klimata politiku ES. Tā nosaka ambīcijas, ar kādām virzāmies uz tīrākas enerģijas izmantošanu, enerģētisko neatkarību un jaunu tehnoloģiju attīstību. Kā redzams, tad ES klimata politika paliek nemainīga – virzīties uz klimatneitralitāti. To apliecina arī valdošo partiju programmas gaidāmajās Vācijas parlamenta vēlēšanās – tajās nav atrodama atteikšanās no klimata mērķiem. Eiropa savu kursu nemainīs.

Klimata politika ir arī Latvijas interesēs. Tā dod iespējas attīstīt jaunas tehnoloģijas un jaunas tautsaimniecības nozares, ražot pašiem savu enerģiju, tādā veidā samazinot vajadzību pēc gāzes un naftas piegādēm. Mums ir jāsamazina atkarība no importa un jāiegulda līdzekļi Latvijas un Eiropas tehnoloģiju ražotājos, tādējādi veicinot kopējo ES labklājību. Kā pamatoti norādīts Dragi ziņojumā – pamatā ir jābūt pilnveidotai Eiropas industriālajai politikai.

Klimata politikā mums ir jāprioritizē tehnoloģiju attīstība, nevis tikai mērķu izvirzīšana. Caur tehnoloģiju attīstību mēs sasniegsim arī izvirzītos mērķus. Šai attīstībai ir jāsekmē ES konkurētspēja ar fosilo energoresursu ieguvējvalstīm, kuru ekonomika, kā redzam Krievijas piemērā, ir atkarīga no energoresursu cenām. Šīs valstis, kad rodas iespēja, nekautrējas izmantot tirgus varu pār patērētājiem, kā Krievija ilgstoši to ir darījusi, un mēs piedzīvojam to regulāros OPEC lēmumos.

Vēl viens jautājums, kas saistās ar klimata politiku, ir par Latvijas vietu pasaulē. Vai Latvija var atļauties izvēlēties atsevišķas ES vērtības? Kopējai aizsardzībai, kurā esam ieguvēji: jā, kohēzijai, kurā saņemam atbalstu; jā, lielāku atbalstu lauksaimniekiem; jā, iekšējam tirgum, kurā pārdodam savas preces un pakalpojumus; jā, bet to, kas mums nepatīk – klimata politiku – nē. Manuprāt, šāda pieeja agri vai vēlu novestu pie Latvijas starptautiskās reputācijas sagruvuma. Turklāt esot tur, kur pieņem lēmumus, Latvija arī spēj tos ietekmēt, nevis skriet tiem pakaļ pēc tam, kad ir jau pieņemti.
Tomēr ir skaidrs pieprasījums pēc klimata politikas pārskatīšanas un ir arī skaidrs, ka klimata politika piedzīvos pārmaiņas. Piemēram, birokrātijai, kas saistās ar to, ir jāsamazinās un jābūt saprotamai industriālajai politikai, kā attīstīsim tehnoloģijas. Latvijai ir jāizmanto šī iespēja, lai virzītu diskusiju racionālā gultnē.

Racionālais skatījums ir vienkāršs: ne Latvija, ne ES nav fosilo energoresursu ražotāji. Mūsu prioritātei ir jābūt tehnoloģiju modernizācijai, kas ļauj efektīvāk un lētāk iegūt atjaunojamos energoresursus – saules un vēja enerģiju, kā arī attīstīt nākotnes enerģijas tehnoloģijas – ūdeņradi, amonjaku un etanolu. Tikai attīstot tās, mēs spēsim nodrošināt cenu stabilitāti un ekonomikas noturību pret ārējiem satricinājumiem. Alternatīva ir nemitīgi skatīties, ko izlems darīt OPEC valstis, tai skaitā Krievija. Tās pasaules naftas cenu pielāgo savu budžetu vajadzībām.

Jānis Patmalnieks, 14. Saeimas deputāts, Jaunā Vienotība