Barikādes ir drosmes apliecinājums, kas iegūst jaunu nozīmi Ukrainas cīņā par savu valsti – Eiropas Parlamentā atklāta Barikāžu 35. gadadienai veltīta fotoizstāde
27. janvārī Eiropas Parlamentā Briselē, klātesot Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, tika atklāta fotoizstāde “14 barikāžu dienas un naktis” (“Fourteen Days and Nights of the Barricades”), ko Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete rīko sadarbībā ar 1991. gada barikāžu muzeju. Izstāde veltīta 35. gadadienai kopš barikāžu notikumiem Rīgā un citviet Latvijā.
Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola atklāšanas uzrunā pateicās Latvijas iedzīvotājiem, kuri pirms 35 gadiem stāvēja sardzē par demokrātiju, neatkarību un brīvību, un atzina, ka barikāžu laiks uz visiem laikiem mainīja Latviju un arī Eiropu. “Barikādes mums māca – mums katru dienu sev jāatgādina, ka demokrātija nav nejaušība. Barikādes bija augstākais punkts Latvijas cīņā par brīvību, kas ilga vairākus gadu desmitus. Vistumšākajos brīžos Eiropa bija līdzās un atsaucās Latvijas aicinājumam atbalstīt centienus pēc savas valsts. Eiropas Parlaments stingri iestājās par trīs Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību, tāpēc simboliski Eiropas Parlamenta ēkā Briselē vienai no centrālajām ejām ir dots Baltijas ceļa vārds, kas ik dienu mums ļauj godināt šo apbrīnojamo vienotības akciju, kas pulcēja cilvēkus,” sacīja Eiropas Parlamenta prezidente. Viņas ieskatā Barikāžu vēstījums par drosmi iegūst jaunu nozīmi laikā, kad Krievija turpina brutālo karu Ukrainā un ukraiņu tauta cīnās par savu valsti.
Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete uzsvēra, ka izstāde “14 barikāžu dienas un naktis” stāsta varonīgu nodaļu mūsu tautas cīņā par Latvijas atjaunotās neatkarības pastāvēšanu, un dalījās atmiņās par pieredzēto 1991. gada 20. janvāra naktī, kad OMON sāka apšaudi Rīgā. “20. janvārī viesnīcā Rīdzene Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs sniedza vakariņas par godu Polijas Seima maršalam. Es rakstīju sarunas protokolu, kad atskanēja sausi sprakšķi. Paguvu uzrakstīt «plkst. 21.10 — sāk šaut» un metos ārā uzzināt, kas notiek. Vestibils bija tumšs, ārā varēja dzirdēt šāvienus. Lūdzu maršalu steidzīgi iet augšā uz savu istabu un nogulties uz grīdas. Pavadīju viņu līdz istabas durvīm. Skrienot lejup, mani apturēja šāviņi Rīdzenes vestibilā. Neredzamie uzbrucēji nolaida trasējošo ložu kārtu pa Rīdzenes stāvu galerijām. Šķīda stikli, spiedza cilvēki. Nokritu uz grīdas. Tad iestājās klusums, vairs nešāva. Es nezināju, vai apšaude uz laiku pārtraukta vai beigusies pavisam. Pēc brīža mani aicināja lobijā pie telefona. Zviedrijas vēstniecība interesējās, vai Iekšlietu ministrija ir ieņemta. Lūdzu, lai pagaida pie aparāta, un gāju skatīties. Izkāpu pa sašautajām viesnīcas durvīm un tuvojos ministrijas ēkai. Man mugurā bija balta kleita. Asfalts mitri mirdzēja. Pie viesnīcas beidza degt automašīna. Virs ministrijas plīvoja Latvijas karogs. Atgriezos viesnīcā un ziņoju: «Ministrija nav ieņemta, jo virs tās nav uzvilkts sarkanais karogs.» Pretī saņēmu ziņu, ka ir nogalinātie un ievainotie. Es izplūdu asarās. Tonakt man ne mirkli nebija bail. Tā nebija drosme, tas bija šoka stāvoklis. Vēlāk, kad turēju plaukstā mazo, brūno lodes cilindru, iekšēji brīnījos, ka šis mazais nieciņš varēja mani izdzēst. Tāpat kā lodes tonakt bija izdzēsušas piecas cilvēku dzīvības un ievainojušas vēl daudzus. Lodi kopā ar pelnu sauju no barikāžu ugunskura glabāju savā rotu kārbiņā.”
Fotoizstādes atklāšanā klātesošos uzrunāja arī 1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais, bet ar muzikāliem priekšnesumiem bagātināja Rīgas Tehniskās koledžas jauniešu koris “Mīts”, simboliski atgādinot faktu, ka pasaules vēsturē Baltijas valstu neatkarības atjaunošana ir iegājusi kā Dziesmotā revolūcija.
Foto no izstādes atklāšanas lejuplādējami šeit: https://failiem.lv/u/6c8q3kdzrc