Skip to main content

Intervija ar Andu Čakšu: Ceļš no ārstes līdz politiķei

Vērtējot stāvokli valsts medicīnā, bieži dzird sakām “bet Čakšas laikā…”. Iespējams, šīs pašas balsis pirms pieciem gadiem sauca jūs par skopu un neiejūtīgu ministri. Tas it kā izklausās daudzsološi, bet… Būsiet gatava portfelim?

– Vai vēlos atgriezties ministrijā? Pirmā atbilde – “nē”. Otrā atbilde droši vien būtu “jā”. Taču man vairs neprasa un nepiedāvā – vajadzēs, būs jāiet. Es zinu, ka tad “Vienotība” par mani stāvēs un kritīs, bet vieglāk no tā nekļūst…
Redzu, cik daudzi procesi tur šobrīd ir iesprūduši, cik nekompetenti lēmumi – no veselības aprūpes viedokļa – tiek pieņemti. Veselības nozares budžets ir dubultots, bet pašam cilvēkam – arī man – par veselību jāmaksā vairāk, nevis mazāk. Speciālistu pieejamība kļuvusi sliktāka.
Tad, kad jau zini, cik tas ir grūti, ko nozīmē ministra darbs… Es neesmu atsaldēta. Tas nozīmē iet kaujā bez bruņām. Tevi sitīs par visu. Lai ko labu izdarīsi, viss būs slikti.

 

Ne tikai par to, ko pati darīsiet! Esat gatava, saņemot portfeli, automātiski kļūt “vainīga” par visu, kas nozarē sastrādāts un nepaveikts kopš 2019.gada?

– Tā ir klasika, kas politikā jāzina ikvienam: stājoties ministra amatā, tu esi atbildīgs par ministrijas veikumu jau no tās dibināšanas dienas.
Es šādā “mantojumā” saņēmu valsts un Briseles naudu aprijušu monstru – nekādi neiedarbināmo “E-veselību”.  Kurš vainīgs? Tie, kuri gadiem muļļājās un tērējās, varbūt pat tīšām šo informācijas sistēmu sarežģījot? Nē, tikai un vienīgi Čakša! Man tad nagi niezēja “E-veselību” apkraut ar dinamītu un uzspert gaisā. Pateicoties Nacionālā veselības dienesta  speciālistu apņēmībai un pūlēm, sistēmu sakopa un iedarbināja. Pat negribas domāt, cik plaši Latvijā  bez e-repceptēm un darba nespējas e-lapām izvērstos kovida pandēmija!

 

Puspajokam: ja būsiet kolēģi valdībā, vai pratīsiet no Jāņa Reira izspiest naudu?

– Bez jokiem: tiklīdz veselības aprūpe nokļūs mūsu pārziņā, tā nekavējoties būs partijas un ikviena tās biedra prioritāte. Protams, arī Reira kunga prioritāte. Punkts.

Turklāt nebūt nav tā, ka patlaban visas medicīnas problēmas ir atrisināmas ar ļoti lielu naudu. Reizēm vajag tikai sakārtot iestrēgušo ārstniecības procesu.   Manuprāt, šobrīd slimnīcās daudzas lietas dara pārkvalificēts personāls. Jā, tiešam ārsti dara māsu darbu, māsas veic māsu palīgu pienākumus, un visi ir neapmierināti. Pacienti redz, ka tur valda haoss. Vajag pierādīt pārmaiņu dotos ieguvumus pašiem sistēmā strādājošajiem – kā viņu darba ikdiena kļūst vieglāka un rezultatīvāka.

Jā, grūti mainīt ieradumus. Vajadzīgas dziļas pārmaiņas mediķu domāšanā, un to var panākt, tikai dodot sistēmai pareizos “motivatorus”. Tādus, kas mudina palīdzēt cilvēkam, nevis ražot atskaites, krāpties tajās un veikt citas “ne visai korektas darbības”. Un vispār, pietiks rakstīt dokumentus, ir jāstrādā!

Kādam – premjeram, Valsts prezidentam – tas ir jāpasaka: pacientam jānonāk pie ārsta 30 dienās (kaut arī tas ir nenormāli daudz), un cits rezultāts pieņemts netiks! Tad cilvēki nevis meklē ieganstus, “kāpēc to nevar”, bet kaskādē iesaistās risinājuma sasniegšanā, un tas tiek panākts.

Atskatoties uz četriem gadiem pēc ministrijas – Jēkaba ielas “miera ostā”: vai tie nesa gandarījumu?   – Pilna gandarījuma nebija – manas personības īpatnību dēļ. Esmu krīžu vadītāja, ja mani kur aicina, es zinu: viņi grib kaut ko pārkārtot sistēmā. Likumdošana nevar būt ātra, tu bieži neredzi rezultātu, un man tas ir sarežģīti. Joprojām neesmu iemācījusies gūt gandarījumu no tik lēniem procesiem.   Kas to deva? Pa vidu deputāta pamatdarbam bija iespēja veidot darba grupas un atrisināt konkrētas lietas. Tas ir mans spēks – savākt cilvēkus, kopīgi izkustināt iestrēgušu problēmu. Pēdējais gandarījums – panācām apmaksātu vakcināciju pret papilomas vīrusu arī zēniem. Tāpat prevencija vardarbības novēršanai ģimenēs, publiski pieejamie defibrilatori… Šis ir ļoti viegls veids, kā man iedot rokās darbu, un es to ātri izdaru. It kā mazas lietiņas, bet redzu atnākam rezultātu.   Taču Saeimas gadi deva iespēju ieraudzīt, cik maz mēs joprojām sistēmā domājam par pacientu. Runāt par “pacientu visa centrā” runājam daudz, bet līdz konkrētām rīcībām neesam tikuši.

Manas domas par to, kas ir veselības nozare, ir stipri mainījušās gadu laikā. Kad mācījos medicīnu un biju ārste, skatījumu noteica arī profesionālais azarts, pašapliecināšanās, ambīcijas. Vadot slimnīcu, vēlāk nozari, mediķu vajadzības – nepietiekamās algas, kadru trūkums, izdegšana – man neizbēgami bija priotāras.

 

“Par pacientu runājam daudz – līdz darbiem nav tikts”

Esmu pabijusi dažādās lomās. Un tagad [it kā “ar ironiju”] šajā ceļā ir sasniegta apgaismība. Svarīgākais, kas manī mainījies, ir pārliecība: visa sistēma ir radīta vienīgi tam, lai palīdzētu cilvēkam. Tādēļ ārsti mācās un graužas cauri rezidentūrai, tādēļ tiek celtas – vai optimizētas! – slimnīcas, pirkti miljoniem vērti aparāti, no valsts budžeta kompensētas arvien dārgākās zāles.

Palīdzēt cilvēkam. Jā, arī man pašai, manam bērnam, manai mammai, kaimiņam, draugam – un jebkuram cilvēkam Latvijā.
Ja man nāktos aiziet no politikas, es noteikti gribētu veidot un vadīt pacientu tiesību organizāciju. Tādu, kas piespiež “otru pusi” domāt par cilvēkiem. Domāju, ka veselības nozarē šobrīd daudz kas ir atkarīgs no tās iekšējās pārstrukturēšanās, no pievēršanās pacientam. Tā nodeldēti izklausās, bet… es tam ticu.

 

Vai Jūsu tuvinieki lepojas ar jums?

Jā. Taču viņi arī ir lielākie cietēji. Laika ziņā, ko varēju atvēlēt viņiem. Esmu cilvēks, kam patīk darbs, un – pašai nemanot, stundu pa stundai – es sevi nočiepju ģimenei.

Vecāki – noteikti jā, viņiem dzīve rūdījums devis “biezu ādu”. Bērni mēģina distancēties no tā, ka mamma bija ministre, mamma ir politiķe. Tāpēc esmu pateicīga četriem rāmiem gadiem Saeimā, kas ļāva vairāk būt kopā ar viņiem.

Intervijas avots – www.andačakša.lv

Dalies ar ziņu