Demokrātija nebaidās ne no zinātniekiem, ne pilsoniskās sabiedrības
Demokrātiskas valsts spēku apliecina nevis spēja apklusināt kritiķus, bet gan gatavība viņus uzklausīt. Tāpēc satraucoši ir atsevišķu politiķu pēdējā laika mēģinājumi Latvijā apšaubīt zinātnieku darbu, spriest par vēl neuzsāktiem pētījumiem pēc to ideoloģiskās ērtības un mest aizdomu ēnu pār nevalstiskajām organizācijām. Demokrātijā politiķiem nepieder monopoltiesības uz patiesību, un neviena valdība nedrīkst būt vienīgā balss, ko sabiedrībai atļauts dzirdēt.
Sākotnēji šķita, ka dzirdam nepieredzējušu politiķu neveiksmīgus izteikumus vai atsevišķus politiskās retorikas pārspīlējumus. Tomēr notiekošais ir trauksmes signāls par attieksmi pret neatkarīgu domu.
Un vēsture rāda: vispirms vara sāk šķirot “pareizos” un “nepareizos” ekspertus. Pēc tam “labās” un “sliktās” organizācijas. Visbeidzot tā sāk šķirot arī pilsoņus pēc tā, vai viņi piekrīt.
Autoritārisms parasti neienāk pa galvenajām durvīm, stādoties priekšā “tas es – autoritārisms”. Tas klauvē pie durvīm, pārģērbies par efektivitāti, caurskatāmību vai taupību.
Ungārijas brīdinājums
Latvija, protams, nav Ungārija, un mums nav pamata apgalvot, ka abu valstu situācijas būtu identiskas. Taču par Ungārijas pieredzi jāatceras savlaicīgi – nevis tad, kad demokrātisko institūciju telpa jau ir sašaurināta līdz minimumam.
Viktora Orbāna valdību laikā akadēmiskās brīvības un pilsoniskās sabiedrības ierobežošana nenotika vienā dienā. Tā jau nekad nenotiek. Tas bija pakāpenisks process: universitāšu autonomijas vājināšana, pētniecības institūciju pārvaldības pārņemšana, politisks spiediens pret neatkarīgām organizācijām un arvien agresīvāka kritiķu attēlošana kā ārēju interešu pārstāvjiem. Tam sekoja stingra ES pretreakcija.
Piemēram, Ungārijas valsts universitātēm aizliedza turpināt piedalīties programmās “Erasmus+” un “Horizon Europe”. Tūkstošiem jauniešu tika liegta iespēja doties pieredzes apmaiņā, bet pētniekiem – pieeja ES finansējumam.
Arī Ungārijas Zinātņu akadēmijas pētniecības institūtu pakļaušana valdības kontrolei tika pamatota ar efektivitāti. Rezultāts bija mazāka akadēmiskā autonomija un lielāka politiskā ietekme uz zinātni.
Autokrātiskas politikas raksturīga metode ir ne vienmēr aizliegt pētīt vispār, bet kontrolēt finansējumu vai vadību tā, lai pētnieki paši sāktu apsvērt, kurus jautājumus ir droši vai ne tik droši uzdot.
Brīdī, kad zinātnieks pirms pētījuma sāk domāt nevis “ko ir svarīgi uzzināt”, bet gan “vai par šo man publiski pārmetīs”, akadēmiskā brīvība ir ievainota.
Kā liecina ES prakse, politiska iejaukšanās akadēmiskajā vidē var apdraudēt gan Latvijas zinātnieku iespējas piesaistīt pētniecībai ES finansējumu, gan Latvijas studentu iespējas piedalīties “Erasmus+” apmaiņas programmā.
Kāpēc demokrātijai ir vajadzīgas stipras NVO?
NVO pārstāv cilvēkus, kuru balsis citādi bieži paliktu nedzirdētas: seniorus, cilvēkus ar invaliditāti, pacientus, bērnus, vides aizstāvjus, cilvēktiesību aktīvistus, vietējās kopienas un profesionālās organizācijas.
NVO piedāvā padziļinātu ekspertīzi, kāda bieži nav politiķiem, norāda uz problēmām, kas ministriju kabinetos ne vienmēr ir redzamas. Nemaz nerunājot par valdības darba uzraudzīšanu vai palīdzēšanu iedzīvotājiem krīzes situācijas.
Pilsoniskā sabiedrība nav valdības pretinieki, tieši otrādi – tā ir demokrātijas agrīnās brīdināšanas sistēma. Dūmu detektors nav vainīgs ugunsgrēkā tikai tāpēc, ka tas pirmais sāk signalizēt.
Tādēļ mēģinājumi pasniegt neatkarīgas organizācijas kā aizdomīgas tikai tāpēc, ka tās saņem starptautisku vai valdības finansējumu (starp citu par darbu!), vai arī kritizē valsts politiku, ir bīstami. Darbības un finanšu pārskatāmība ir nepieciešama, taču tā nedrīkst kļūt par ieroci darbības ietekmēšanai.
Ietekmēšanas mehānisms ir vienkāršs. Vispirms organizācijai pieprasa informāciju par tās darba niansēm, tad tai piekarina politisku birku, un visbeidzot tās viedokli noraida nevis pēc būtības, bet gan finansējuma avota dēļ. Parasti tiek apšaubīts ārvalstu finansējums. Latvijā kāds ir nolēmis apšaubīt pat nelielu valsts budžeta atbalstu – tātad pašu iedzīvotāju samaksātos nodokļus.
Tā vairs nav diskusija. Tā ir reputācijas iznīcināšana un apklusināšana ar administratīviem līdzekļiem. Ja valdība atbild uz kritiku ar argumentiem, tā ir demokrātija. Ja tā atbild ar draudiem finansējumam, tas jau ir solis autokrātijas virzienā.
Latvijai jāstiprina, nevis jāgrauj pašas pieņemtie principi
Šāda retorika ir īpaši pretrunīga tādēļ, ka Latvija pēdējos gados ir pieņēmusi virkni lēmumu, kuru mērķis ir stiprināt augstāko izglītību, zinātni, akadēmisko vidi un pilsonisko sabiedrību.
2024. gadā Saeima grozīja Augstskolu likumu, lai stiprinātu augstskolu konkurētspēju un atvieglotu augsti kvalificētu ārvalstu akadēmiskā personāla piesaisti, kas ilgtermiņā veicinās valsts tautsaimniecības attīstību. Šāds regulējums ir būtisks, jo zinātne nevar attīstīties noslēgtā nacionālā telpā. Tās spēks balstās starptautiskā sadarbībā, pētnieku mobilitātē un ideju konkurencē.
Akadēmiskā brīvība Latvijā nav tikai politiska izvēle, tā ir konstitucionāla vērtība. Satversmes 113. pants garantē zinātniskās jaunrades brīvību. Tā uzliek valstij pienākumu nodrošināt vidi, kurā pētnieki var brīvi radīt jaunas zināšanas, nebaidoties no politiskas iejaukšanās.
Līdzīgi ir aizsargāta arī pilsoniskā sabiedrība. Satversmes 102. pants garantē biedrošanās brīvību, Valsts pārvaldes iekārtas likums paredz sabiedrības līdzdalību politikas veidošanā, savukārt Sabiedriskā labuma organizāciju likums veicina pilsoniskās sabiedrības attīstību.
Arī pašreizējās valdības deklarācijā atrodams punkts par atbalstu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai. Jā, par tā iekļaušanu es personīgi uzstāju šīs deklarācijas izstrādes gaitā, noraidīju dažu skeptiķu iebildumus procesā, bet rezultātā to parakstīja visi jaunā Ministru kabineta locekļi.
Tādēļ nevar ar vienu roku rakstīt likumā akadēmiskās brīvības garantijas un atbalstu NVO, bet ar otru – publiski sist pa pirkstiem zinātniekiem un aktīviem pilsoņiem, kuru rosinājumi un secinājumi kādam politiķim nepatīk.
Zinātne – attīstības dzinējspēks ilgtermiņā
Latvijai ir maz iespēju konkurēt ar pasaules lielvalstīm iedzīvotāju skaita, izejvielu vai kapitāla apjoma ziņā. Mūsu galvenais resurss ir cilvēku zināšanas, prasmes un spēja radīt ko jaunu.
Zinātne nav greznība, ko finansēt tikai labos laikos. Tā ir Latvijas nākotnes drošības sistēmas un izaugsmes potenciāla būtiska daļa – tikpat būtiska kā aizsardzības spējas, enerģētiskā neatkarība un kvalitatīva izglītība.
Bez zinātnes nebūs modernu aizsardzības tehnoloģiju un konkurētspējīgas ražošanas. Nebūs arī spējas atšķirt faktus no manipulācijas.
Politiķu pienākums ir ne tikai finansēt zinātni, bet arī aizsargāt tās neatkarību. Finansējums bez brīvības var radīt paklausīgas institūcijas, bet ne izcilu zinātni.
Demokrātijas balsti
Uzbrukums zinātniekiem māca sabiedrībai neuzticēties pierādījumiem. Uzbrukums NVO māca neuzticēties pilsoniskajai līdzdalībai. Uzbrukums medijiem māca neuzticēties informācijai. Rezultātā pazūd demokrātijas svarīgākais priekšnoteikums – brīva un daudzveidīga domu apmaiņa.
Ungārijas piemērs parāda, ka universitāšu un NVO ierobežošana nav divi atsevišķi politikas virzieni. Tās ir divas paralēlas sliedes, kas ved valsti no liberālas demokrātijas uz autoritārismu. Latvijas vieta nav šajā vilcienā. Mēs pārāk smagi esam cīnījušies, lai brauktu pretējā virzienā.
Latvijas nākotne nedrīkst būt klusējoša sabiedrība un paklausīga zinātne. Latvijas nākotne ir brīvi cilvēki brīvā valstī.
Dr. Zanda Kalniņa-Lukaševica, Saeimas vicespīkere, Latvijas Universitātes lektore