Ģirts Valdis Kristovskis: Zemessardze ir dzinusi dziļas saknes. Jāturpina augt.
Šodien Zemessardzes vārds un reputācija nevienam šaubas nerada. Būt zemessargam daudziem ir goda lieta. Kalpošanu Tēvzemei apliecina pat daudzi pašreizējās 14. Saeimas deputāti un ministri, tostarp no Jaunās vienotības – Agnese Krasta, Baiba Braže, Dace Lebeda, Gatis Liepiņš, Raimonds Čudars, arī Rīgas vicemērs Vilnis Ķirsis, kuri paralēli profesionālajiem izaicinājumiem brīvprātīgi atvēl savu dārgo personīgo laiku dienestam tieši Zemessardzē.
Manis minēto kolēģu patriotisms priecē arī tāpēc, ka pirms turpat 35 gadiem mana vīzija un pārliecība, ka iecere par Zemessardzes izveidi ir tiešām sasniedzama, ir realizējusies un tā turpina nebeidzamu pilnveides procesu. Tādējādi liktenis man ir bijis sevišķi labvēlīgs, jo Zemessardzes izveidi valsts uzticēja tieši man, deva iespēju ārkārtīgi sarežģītos apstākļos stāvēt šādas nozīmes patriotiskas organizācijas priekšgalā laikā, kad viss bija jāsāk pilnīgi no nulles. Tas ir neticams izaicinājums un īpaši atbildīgs uzdevums! To apzinājos arī pēc gadiem, kļūstot par aizsardzības ministru, kad veicu veselu virkni nozīmīgu reformu, lai specializētu Zemessardzes vienības, ciešāk integrētu tās valsts aizsardzības sistēmā, radītu jaunus Zemessardzes izaugsmes priekšnoteikumus. Šādi pasākumi būtiski sekmēja Latvijas ceļu uz dalību NATO, kas šodien sniedz nekad iepriekš mūsu tautai nebijušu drošību.
Taču šis unikālais NATO drošības garants nav uztverams kā Eiroatlantiskās telpas valstu neizsīkstošas rūpes vai pat dāvana mums, mūsu valstij. Tā uzturēšana prasa nepārtrauktu darbu, patriotiskās sabiedrības daļas aktīvu un atbildīgu līdzdalību. Kā tolaik, Latvijas neatkarības atgūšanas gados, tā arī pašreiz draudi mūsu valsts neatkarībai faktiski nav mazinājušies.
Ļaunuma impērija agresīvajās Latvijas kaimiņvalstīs pastāv joprojām, un tās tīkojumiem ikvienam no mums ir jādod pretspars. To mēs vislabāk varam paveikt apsteidzot un atturot Krievijas un Baltkrievijas totalitāro režīmu nedraudzīgos nodomus, tas ir, demonstrējot mūsu pārliecību ar Zemessardzes organizētību, spēku un pašapziņu, pārliecinoši apliecinot, ka agresīvo kaimiņvalstu vadoņu un to aprindu ļaunprātīgiem imperiālistiskajiem centieniem tiks dots organizēts un jaudīgs NATO un ES sabiedroto valstu atbalstīts pretspars, lai pasargātu mūsu valsti un civilizētas Eiropas vērtībās sakņotu cilvēku dzīves ziņu!
Zemessardzes tapšanas laiks un izaicinājumi
Ideja par Zemessardzes nepieciešamību nostiprinājās Janvāra barikāžu (1991) laikā. Tā kā to organizācija bija nepilnīga, noslēdzoties to aktīvajam posmam, kura ietvaros biju Augstākās Padomes Aizsardzības štāba loceklis, brīvprātīgi uzņēmos rakstīt divus svarīgus dažādi mērķētus dokumentus: Likumu par Latvijas Republikas Zemessardzi un Nevardarbīgās pretošanās centra nolikumu. Neviena cita, kas uzņemtos ko tādu darīt visā Augstākajā padomē, iespējams, pat – visā Latvijas valstī nebija.
Reālistiski domājošie apzinājās, ka izveidot organizētu Latvijas valsts tautas pašaizsardzības sistēmu (turklāt bruņotu) ir neiespējami. Maskava kala plānus, kā atlaist Latvijas Augstāko Padomi, līdzīgi arī pārējo Baltijas valstu parlamentus. Tāpēc varas gaiteņos bija bažas, ka Zemessardzes tipa sabiedrības pašaizsardzības sistēmas veidošana agri vai vēlu kļūs par ieganstu, lai PSRS varas nesēji ieviestu ārkārtas stāvokli Latvijā. Loģiski, ka ministru prezidents Ivars Godmanis bija redzami neatsaucīgs šādām iniciatīvām, kas īstermiņā var radīt konfrontāciju ar PSRS varas spēka struktūrām. Protams, šādu nostāju varēja saprast.
Tolaik ar PSRS prezidenta Gorbačova ziņu visapkārt brīvi darbojās okupācijas varas represīvās struktūras – PSRS iekšlietu karaspēks, OMON, Latvijā bija izvietotas dažnedažādas PSRS Bruņoto spēku vienības, tostarp Galvenās izlūkošanas pārvaldes “Delta” un VDK “Alfa” speciālo uzdevumu vienību kaujinieki, neskaitāmi VDK darbinieki un aģenti, tas ir, simtiem tūkstošu Latvijas valstij naidīgu bruņotu un asinskāru “nagu maucēju”. Turklāt Pleskavā un Vitebskā uz kaujas uzdevumu Rīgā, Viļņā vai Tallinā gaidīja divas gaisa desanta divīzijas. Par izaicinājuma mešanas PSRS varaim sāpīgām konsekvencēm nebija nekādu ilūziju ne man, ne citiem. Tomēr bija jāriskē, jāturpina iestāties par Zemessardzes ideju, jo Latvijas valsts nebija pietiekama atbalsta no Rīgā esošās nospiedošā pārsvarā krieviski runājošās padomju milicijas. To bija neiespējami uztvert kā lojālu, kur nu vēl uzticamu Latvijas valstij.
Likumsakarīgi šāda ļaunuma augonis sprāga 1991. gada Augusta puča dienās. Ironiskā kārtā biju Augstākās padomes komandēts uz Pasaules nevardarbīgās pretošanās treniņnometni Nīderlandē. Kamēr nekavējoties devos uz Hāgu lai tiktos ar šīs valsts Ārlietu komisiju un prasītu atbalstu apdraudētajai Latvijas valstij, mani Augstākās padomes kolēģi Rīgā ne tikai pilnībā atjaunoja Latvijas Republiku, bet arī pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”. Biju gandarīts, jo šis likums bija tieši mana darba rezultāts, sagatavots laikā pēc janvāra barikādēm līdz Augstākās padomes vasaras pārtraukumam. Biju spējis šo likumprojektu aizstāvēt Augstākajā padomē un saņemt LTF deputātu atbalstu 2 lasījumos.
Zemessardzes likuma sagatavošana nebija vienkārša. Līdz ar plašu izpētes darbu, lietā bija jāliek vizionārisms, tāpat bija jābūt spējai paciest nepārtrauktu spiedienu, kritiku un izsmiešanu no Augstākajā Padomes Līdztiesības deputātu frakcijā daudzo klātesošo PSRS militārpersonu puses. Zināju, ka katru manu soli analizē PSRS represīvo iestāžu un VDK darbinieki. Viņu ļaunprātīgos nodomus pret Zemessardzes iniciatoriem un veidotājiem likvidēja viņu pašu neveiksmīgi inscenētais 1991. gada augusta pučs. Šāds notikumu pavērsiens – PSRS sabrukums – kardināli uzlaboja iespēju ķerties pie Zemessardzes izveides.
Līdz ar Zemessardzes likuma pieņemšanu par tās priekšsēdētāju tikai apstiprināta valsts augstākā amatpersona Anatolijs Gorbunovs. Man vēl esot Nīderlandē, Augstākā padome par Zemessardzes štāba priekšnieku apstiprināja tieši mani – koncepcijas izstrādātāju. Vēl pirms atgriezos Latvijā Gorbunovs izdeva Zemessardzes pavēli Nr.1 – aicinājumu visiem stāties Zemessardzē. Tādējādi organizācija veidojās vienlaikus visā valstī, un kādam bija jāspēj šo procesu ievirzīt sistēmiskā attīstības gultnē.
Tātad tas jau bija manis izveidotās Zemessardzes štāba komandas degsmes, protams, arī pašu jauno zemessargu, jaunizveidojamo bataljonu komandieru pārliecības, gribas un viņu pacietības ziņā. Nebūt ne visi spēja šo spriedzi izturēt. Priecājos par katru, kurš tolaik spēja sevi apliecināt, spēja uzņemties kādu sev atbilstošu pienākumu milzīga apmēra Zemessardzes veidošanas procesā. Katram zemessargam bija milzīga nozīme Latvijas valsts pašaizsardzības spēju izaugsmē laikā, kad Latvijas neatkarība vēl bija pavisam trausla.
Redzot, ka tieku ar Zemessardzes izveides pasākumiem galā, ka Zemessardze strauji attīstās un nekavējoties iesaistās cīņā ar Latvijā saimniekojošajiem noziedzīgajiem grupējumiem un visatļautības skurbuma apmātā okupācijas karaspēka vienībām, Zemessardzes priekšnieks, valsts augstākā amatpersona Anatolijs Gorbunovs man teica: “Ģirt, es Tev uzticos, Tu dari, es Tevi atbalstīšu!”
Man, 29 gadus vecam cilvēkam, tā tolaik bija milzīga atbildība un pienākums. Vēršu vērību, ka, uzsākot darbu, nebija ne telpu, ne sistēmiski sagatavotutu cilvēku, ne transporta, ne bruņojuma, ne ekipējuma. Nebija operacionālās darbības reglamentu, ne arī apmācības sistēmas, tostarp nebija militāru tradīciju, ne arī policejiskā darba iemaņu. Tas viss bija jārada nekavējoties, lai varētu runāt par valstiski atbildīgu un rīcībspējīgu, kaut arī brīvprātīgu vīru un sievu veidotu Zemessardzi.
Vērts piebilst, ka Zemessardze uzsāka darbu septembra sākumā, taču Ministru kabinets naudu tās darbībai, tostarp personāla atalgojumam piešķīra tikai novembrī. Kāpēc tā, tas vīrus neinteresēja. Lai būtu līdzekļi ar ko doties cīņā par Latviju, viņi uzstājīgi prasīja ieročus, ekipējumu, transportu. Tas bija izaicinājums, ja valdības atbalsts arī turpmāk ir nepietiekams. Tāpēc visus pirmos ieročus mēs iegādājāmies paši, faktiski nelegāli. Taču tas deva rezultātu. Jau 1991. gada decembrī Zemessardze, kaut arī minimāli ekipēta, spēja ne tikai uzsākt Latvijas robežu apsargāšanu, bet arī iesaistīties cīņā pret noziedzību, spēja plānot un realizēt operācijas okupācijas karaspēka patvaļas ierobežošanai. Pieminēšu vienu spilgtākajām – Liepājas Kara ostas, tas ir, PSRS kara bāzes aplenkšanu un bloķēšanu 1992. gada 25. aprīlī.
Ar lepnumu arī pēc tik daudz gadiem varu lasīt Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vēstures ierakstu, ka “LR Zemessardzes štāba priekšnieks Ģirts Valdis Kristovskis, pamatojoties uz Liepājas pašvaldības un muitas lūgumu, izdeva pavēli par Liepājas Karostas muitas kontroles zonas apsardzes nodrošināšanu.” Šādas pavēles izdošana nebija vienkārša, tomēr drosmīga un bīstama gan. Operācijā tika iesaistīta Zemessardzes speciālo uzdevumu vienība, ap 200 dažādu vienību zemessargi, kas bruņoti ar ložmetējiem, triecienšautenēm, granātmetējiem – ar vērā ņemamu strēlnieku ekipējumu.
Lai paveiktu šādu operāciju, man tās gatavošana un uzsākšana bija jātur pilnīgā slepenībā. Neinformēju ne Anatoliju Gorbunovu, ne valdību, ne Aizsardzības ministriju. Zināju, ka viņu statuss šādu uzdrīkstēšanos – šādu operāciju – nepieļaus. Pats ierados Liepājā un visas operācijas garumā paļāvos uz labvēlīgu iznākumu, ka uzdevumu izpildīsim iztiekot bez bruņotām sadursmēm. Operācijas gaitā ziņoju par veikumu Gorbunovam. Viņš nevis pārmeta, bet nekavējoties iesaistījās sarunās ar Krievijas armiju, lai sekmētu mierpilnu atrisinājumu. Krievijas mediji bija šokēti, tika ziņots par Latvijas Zemessardzes nekaunību, iestājoties par tiesisko kārtību savā zemē. Taču rezultāts tika panākts – kopš tā laika Krievijas karaspēks sāka pakļauties Liepājas muitas prasībām.
Runa ir par laiku, kad Zemessardzes rindās jau bija 17 000 vīru un sievu. Tolaik gandrīz katru dienu tika rīkotas dažādas operācijas un Zemessardze iemantoja cieņu sabiedrības acīs, jo mēs nebijām tukšu solījumu devēji, bet gan cīnītāji par Latvijas valsts atjaunošanu, kas sevi bija apliecinājuši jau 1991. gada janvāra barikāžu dienās.
Tomēr Zemessardzes attīstības izaicinājumi un grūtības, arī neveiksmes manī stiprināja pārliecību, ka Zemessardzei no policejiskām funkcijām ir pamazām jāatsakās, ka tai ir jābūt civili-militārai organizācijai un jāvirzās militārās specializācijas virzienā. Daudzi zemessargi man to joprojām pārmet. Taču, manuprāt, tas bija pareizs konceptuāls lēmums. Domāju, ka pareizs bija arī mans lēmums par Jaunsardzes izveidi.
Laikā līdz manai apstiprināšanai iekšlietu ministra amatā 1993. gada augustā, tika izveidota Zemessardzes sadarbība ar ASV Nacionālo gvardi, Skandināvijas valstu brīvprātīgo militārajiem formējumiem, kas visas ir militāras ievirzes organizācijas. Jau 1992. gadā tika uzsākta britu kājnieku kaujas taktikas ieviešana un Zemessardzes organizācija atbilstoši NATO valstu bruņoto spēku vienību standarta struktūrai un darbībai. Šādiem sabiedrotajiem daudzu gadu garumā ir bijusi milzīga nozīme Zemessardzes profesionālajā izaugsmē.
Lai nostiprinātu pirmajos pāris gados gūto pieredzi un izpratni par Zemessardzes attīstības iespējām ar tai pieejamajiem resursiem, šajā laikā man nācās uzrakstīt un Augstākajā padomē aizstāvēt Zemessardzes 2. likumu. Laikā, kad biju aizsardzības ministrs (1998 – 2004) nodrošināju Zemesardzes vienību tālāku specializāciju un standartizāciju atbilstoši NATO standartiem.
1995. gadā man bija iespēja studēt ASV Kara flotes akadēmijas Aizsardzības resursu plānošanas un vadības institūtā Monterejā Kalifornijā. Tas bija lielisks mācību un atziņu laiks. Šajā laikā man bija iespēja gūt apliecinājumu tam, ka Zemessardzes griba pirmajiem Latvijā atteikties no padomju militārajiem standartiem un mantojuma, lai tā vietā sekmētu NATO organizācijā un struktūrās sakņotu attīstības procesu, ir bijis ne tikai tālredzīgs, bet arī stratēģiski pareizs lēmums. Tieši šo pašu pieeju es pielietoju arī laikā, kad biju aizsardzības ministrs, lai saskaņā ar šo pārliecību nodrošinātu Latvijas militāru sagatavošanu dalībai NATO.
Gods kalpot Latvijai!
Ģirts Valdis Kristovskis
Zemessardzes likuma autors, tās izveidotājs, pirmais LR Zemessardzes štāba priekšnieks – faktiskais komandieris līdz 1993. gada augustam, atvaļināts Zemessardzes pulkvedis