Jānis Patmalnieks: Kā panākt vienošanos starp mežsaimniekiem un dabas draugiem?
Mežu politika atkal ir nonākusi sabiedrības uzmanības lokā. Diskusijas rosinājusi Zemkopības ministrija, virzot grozījumus Meža likumā. Izmaiņas, iespējams, regulējumā ir nepieciešamas, taču veids, kādā tās tika virzītas, neiztur kritiku. Diskusija iezīmē arī abu diskutējošo pušu – mežsaimnieku un dabas aizsardzības organizāciju polarizāciju, kas nesekmē kopsaucēja rašanu.
Mežsaimniecība ir nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare. Tā veido nodarbinātību gan reģionos, gan arī pilsētās, kurās notiek pārstrāde. Jā, var diskutēt par to, ka tā nepievieno tik daudz vērtības, kā mēs gribētu, bet te jāpiekrīt nozarei, ka labs nāk ar darbu un laiku. Tā ražo ne tikai eksporta produktus, bet arī dod ieguldījumu Latvijas enerģētikas neatkarības sekmēšanā, ražojot šķeldu un granulas.
Veids, kādā pašlaik tiek apsaimniekoti meži, tomēr rada acīmredzamu jautājumu par to, kādā veidā apsaimniekošana ir saskaņota ar dabas aizsardzību un sabiedrības interesēm mežu politikā. Kailcirtes arvien vairāk izrobo mežu ainavu. Caurumu mežu klājā kļūst arvien vairāk, un tas ir pamats pārdomām plašā sabiedrībā par mežu apsaimniekošanas praksi. Vai šāda prakse ir ilgtspējīga? Dabas aizsardzības organizācijas pamatoti uzdod jautājumus.
Sabiedrībai ir nozīmīgi tas, kas notiks ar mežiem. Tas ir viens no Latvijas resursiem. Ne tikai ekonomisks resurss, bet arī dabas resurss. Meži ir arī būtiska klimata politikas joma, kas ļoti lielā mērā nosaka to, vai Latvija kā atbildīga sabiedrība izpildīs siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma mērķus.
Tajā pašā laikā liela daļa Latvijas mežu ir privātā īpašumā. Šiem īpašniekiem ir jābūt tiesībām rīkoties ar savu īpašumu pēc saviem ieskatiem. Tās var ierobežot, bet ir jābūt skaidrībai, kāpēc to darām un vai tas ir samērīgi.
Puse Latvijas mežu ir valsts īpašumā, kurus apsaimnieko AS “Latvijas valsts meži”. Valsts kapitālsabiedrībai ir nodotas tiesības šos mežus izmantot visas Latvijas sabiedrības interesēs. Diemžēl ir iztrūkusi diskusija par to, kā vislabāk rīkoties ar šo resursu, un acīmredzami nav sabiedriskās vienošanās par šo. Ja tāda būtu notikusi, tad nebūtu tāds tracis, kādu mēs pašlaik piedzīvojam.
Mežsaimniekiem vērtība vienmēr būs mežs un materiālais resurss. Dabas aizsardzības organizācijām prioritāte ir daba, kura dzīvo mežā, un tās sniegtie, ne vienmēr tik viegli ieraugāmie labumi. Abu pušu skatījumu veido gan izglītība, gan pieredze nozarē. Neitrālam vērotājam būtu nepieciešams, ka abas puses vienojas par to, kā vislabāk rīkoties turpmāk mežu jomā, lai visa sabiedrība kopā būtu ieguvēji.
Sabiedriskajās diskusijās būtu jāseko vairākiem principiem, uz kuriem balstīt turpmākos lēmumus šajā jomā.
Privātīpašums ir prioritārs. Mežu īpašniekiem jābūt tiesībām rīkoties ar mežu. Lielāks uzsvars dabas aizsardzībā jāliek uz valstij piederošiem mežiem. Mums jātiecas uz to, ka vairums dabas aizsardzības teritoriju ir valsts īpašumā. Ja visas sabiedrības interesēs tiek uzlikti ierobežojumi mežam, tad tā ir visas sabiedrības atbildība. Privāto mežu īpašniekiem jāsaņem taisnīga kompensācija.
Tajā pašā laikā ir nepieciešama diskusija gan par skaidriem principiem dabas aizsardzībai mežā, gan par to, kā virzāmies prom no kailcirtēm uz izlases cirtēm vai citiem dabai draudzīgākiem mežizstrādes veidiem. Tas jādara pakāpeniski, attiecinot to uz no jauna veidotiem mežiem. Tādā veidā netiks radīti zaudējumi Latvijas mežrūpniecības nozarei, tiks iegūts maksimālais ekonomiskais labums, nenoplicinot meža resursu ilgtermiņā, un tas sniegs vismaz daļēju atbildi uz dabas aizsardzības jautājumiem mežos. Šis ir mežu politikas jautājums, uz kuru atbilde ir jārod politikas plānošanas dokumentā – pamatnostādnēs.
Visbeidzot, nedrīkst aizmirst arī par siltumnīcefekta gāzu emisijām un to, kādu ietekmi mežu politika atstās uz tām. Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības, kuru ievērošana liecinātu par sabiedrības briedumu.
Mums visiem kopā jāspēj sarunāties savā starpā, jāizvairās no galējībām diskusijās un jārod kompromisi, lai attīstītu Latviju kā plaukstošu un ilgtspējīgu valsti.
Jānis Patmalnieks, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts
Attēls: MI – Gemini