Kodolenerģijas ilūzija: Vai dzenoties pēc nākotnes sapņa, nepalaižam garām šodienas iespējas?
Debatēs par Latvijas enerģētikas politiku nereti izskan: mums nav nepieciešami saules un vēja parki, jo tie ir nepastāvīgi, ar tiem nevar balansēt sistēmu – jābūvē kodolreaktors. Tā esot nākotne! Iespējams, tā ir nākotne, taču ilūzija par kodolenerģiju daļai sabiedrības traucē koncentrēties uz daudz tuvākiem un sasniedzamākiem mērķiem – lielākām saules un vēja enerģijas jaudām, kā arī plašākām bateriju sistēmām. Tieši tās jau īstermiņā un vidējā termiņā spēs nodrošināt Latvijas enerģētisko neatkarību un palīdzēs izvairīties no cenu pīķiem, kādus pašlaik piedzīvojam politisku satricinājumu dēļ citās pasaules daļās.
Jau tagad Latvijas enerģijas sistēma piedzīvo straujas pārmaiņas. Arvien pieaug elektroenerģijas ražošana no saules, kas savukārt sekmē bateriju uzstādīšanu, bet tas atkal veicina turpmāku saules enerģijas izmantošanu. Šī sistēma efektīvi strādā laikā, kad spīd saule. To nepieciešams papildināt ar vēja enerģiju, kuras pīķa periods sezonāli ir tieši tad, kad saule nav pieejama. Ja saules aktīvākais laiks ir no aprīļa līdz augustam, tad vējam tas ir no oktobra līdz martam. Vējš var lādēt tās pašas baterijas. Pašlaik vējš un saule kā elektroenerģijas resursi ir viskonkurētspējīgākie cenas ziņā. Tie spēj nodrošināt vislabākās cenas gan Latvijas uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, vienlaikus garantējot arvien lielāku valsts enerģētisko patstāvību. To, cik daudz šāda veida enerģijas Latvijā ir iespējams saražot, būtu jānosaka tirgum un pieprasījumam, nevis valstij ar administratīviem lēmumiem.
Tāpat Latvijā ir pieejama hidroenerģija. Arī tā ir sezonāla, un lielākā izstrāde tai ir pavasara mēnešos. Pārējā laikā tās pieejamība ir atkarīga no pieteces Daugavā. Zināmās robežās tā kalpo kā balansējošs mehānisms visai elektroenerģijas sistēmai.
Taču vējš nepūš un saule nespīd vienmēr, arī ūdens netek bezgalīgi. Vācijā lieto speciālu jēdzienu – Dunkelflaute jeb tumšais bezvējš, kad elektroenerģiju nevar saražot no atjaunīgajiem resursiem. Tādos brīžos talkā nāk gāzes stacijas. Tajās arvien lielāku lomu ieņems Latvijā ražotais biometāns. Tāpat kā Daugavas HES kaskāde, arī Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir Latvijas priekšrocība – tajā iespējams uzkrāt metānu un izmantot to tad, kad tas nepieciešams. Tā ir vislielākā Latvijas “enerģijas baterija”. Gāzes loma arvien samazināsies, jo jau tagad redzams, ka, piemēram, sistēmas balansēšanas vajadzībām kvalificējas arvien vairāk atjaunīgo resursu un bateriju projektu. Tomēr metāns saglabāsies kā drošības resurss, kas garantēs elektroenerģijas ražošanu kritiskos brīžos.
Kur šajā modelī vieta kodolenerģijai? Atbilde ir – kodolenerģija nav īstermiņa vai vidēja termiņa jautājums. Turklāt ir jāatbild uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Pirmais ir pieprasījums. Kodolenerģija nodrošina t.s. “plakano” ģenerāciju – reaktoru ieslēdz un izslēdz ļoti reti, tā ražošana nepakļaujas laikapstākļiem. Līdz ar to maksimālā jauda, kuru pašlaik varētu uzstādīt, būtu vienāda ar Līgo nakts minimālo patēriņu Latvijā. Varam pieņemt, ka pēc divdesmit gadiem patērēsim vairāk, tātad tas būtu risināms jautājums. Otrs – solījumi par mazajiem modulārajiem kodolreaktoriem joprojām ir tikai solījumi. Šāda tehnoloģija varētu būt piemērota Latvijai, taču nekur pasaulē tā vēl nav komerciāli uzbūvēta. Jautājums, vai tādu uzbūvēs nākamajā desmitgadē, joprojām ir atvērts. Būsim reālisti – Latvija diez vai būs pirmā valsts pasaulē, kas uzbūvēs šādu eksperimentālu staciju. Trešais – speciālisti. Mums pašlaik nav kvalificētu kadru, kas varētu strādāt ar inženiertehniski sarežģītākajiem un bīstamākajiem objektiem, kādus cilvēce radījusi. Jāsāk būtu ar universitātes pasniedzējiem, kuri apmācītu studentus, bet mums šobrīd trūkst pat to.
Mēs varam sasniegt lielāku neatkarību, patstāvību un cenu stabilitāti, ja koncentrēsimies uz ātrāk sasniedzamiem mērķiem: plašāku saules un vēja ģenerāciju un bateriju jaudām. Tām prioritāri jābūt dienaskārtībā. Kodolenerģiju var paralēli pētīt, gatavot regulatīvo vidi un speciālistus, bet šī tēma nedrīkst mūs apstulbināt tik tālu, ka tiek paralizēts darbs pie tuvākiem un reāliem enerģētikas politikas mērķiem.
Jānis Patmalnieks, 14. Saeimas deputāts, “Jaunā Vienotība”
Foto: Reinis Inkēns, Saeima