Lauma Paegļkalna: Valsts nav uzņēmums un sabiedrība nav traucēklis: kāpēc demokrātijai ir vajadzīgas NVO
Šobrīd Latvijā ir sākusies bīstama un ļoti simptomātiska kampaņa pret nevalstiskajām organizācijām. To var redzēt gan sašutumā par Sabiedrības integrācijas fonda finansējumu, gan premjera Andra Kulberga izteikumos par to, ka NVO pārstāvji saņem atlīdzību par dalību Memoranda padomē. Taču šis strīds patiesībā nav par dažiem desmitiem eiro vai vienu konkrētu sēdi. Tas ir strīds par daudz lielāku jautājumu: vai Latvija grib būt demokrātiska valsts, kurā sabiedrība piedalās lēmumu pieņemšanā, vai valsts, kurā pilsoņu balsi sāk uztvert kā lieku izdevumu ailīti budžetā.
Manuprāt, lielākā kļūda šajā diskusijā ir mēģinājums skatīties uz valsti kā uz uzņēmumu. Jā, valstij ir jābūt labi pārvaldītai, efektīvai un atbildīgai. Taču valsts nav uzņēmums, kur daži vadītāji pieņem lēmumu un pārējie to vienkārši izpilda. Demokrātiskā valstī lēmumiem ir vajadzīga leģitimitāte, kvalitāte un sabiedrības uzticēšanās. Tieši tāpēc ir vajadzīgs pilsoniskais dialogs, sabiedriskā līdzdalība un organizācijas, kas spēj pārstāvēt dažādu sabiedrības grupu intereses nevis vienu reizi emociju uzplūdā, bet sistemātiski, profesionāli un ilgtermiņā. To tieši pasaka arī jaunā ES Civilās sabiedrības stratēģija: atvērta pilsoniskā telpa un dzīvotspējīga pilsoniskā sabiedrība ir demokrātijas kodols, kas palīdz veidot politiku, uzraudzīt lēmumus, stiprināt caurskatāmību un pārstāvēt neaizsargātākās grupas.
Tieši tāpēc salīdzināt profesionāli strādājošu NVO ar “Twitter konvoju” ir kā salīdzināt desas ar čībām. Izsakot visdziļāko cieņu un arī novērtējumu šai tiešām svarīgajai iniciatīvai, ir tomēr svarīgi apzināties, ka viena lieta ir spontāna, iedvesmojoša pilsoniska mobilizācija konkrētā brīdī, bet pavisam cita – rorganizācija, kas gadiem ilgi veido ekspertīzi, strādā ar likumprojektiem, pārstāv mērķgrupas, raksta priekšlikumus, palīdz cilvēkiem ikdienā un nes institucionālu atmiņu par to, kas valstī strādā un kas nestrādā. Abas lietas noteikti ir vērtīgas, bet tās nav savstarpēji aizstājamas. Ja valsts sāk izlikties, ka jebkuru sarežģītu sociālu, tiesisku vai cilvēktiesību jautājumu var atrisināt tikai ar entuziasmu un brīvprātību, tad tā nevis stiprina sabiedrību, bet mēģina to ekspluatēt.
Arī pašas Latvijas valsts oficiālā nostāja šajā jautājumā ir skaidra. Valsts kancelejas mājaslapa norāda, ka NVO un Ministru kabineta sadarbības memorands tika radīts, lai sekmētu efektīvu un sabiedrības interesēm atbilstošu valsts pārvaldi, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanā. Šobrīd šo memorandu ir parakstījušas 578 organizācijas, un Memoranda padomes prioritātes cita starpā ir labvēlīga vide pilsoniskajai sabiedrībai un jēgpilna sabiedrības līdzdalība. Citiem vārdiem sakot: pati valsts ir atzinusi, ka bez NVO līdzdalības labu pārvaldību nav iespējams nodrošināt.
Tāpēc ir maldinoši reducēt NVO darbu uz “pasēdēšanu”. Memoranda padomes pārstāvji ir norādījuši, ka atlīdzība nav samaksa par tukšu klātbūtni, bet ietver sagatavošanos, dokumentu analīzi, piedalīšanos un ar to saistītās sociālās iemaksas. Tas ir svarīgi, jo pilsoniskā līdzdalība nevar būt privilēģija tikai tiem, kuriem jau ir savs kapitāls, liels uzņēmums vai pietiekami daudz brīva laika. Ja gribam, lai pie lēmumu galda nonāk ne tikai turīgo, skaļo vai politiski pietuvināto viedoklis, tad valstij ir jārada mehānismi, kas ļauj līdzdalībai būt reālai, nevis dekoratīvai.
Eiropas pieredze rāda, ka stiprs nevalstiskais sektors nav greznība, bet gan valsts kvalitātes pazīme. Somijā viena no redzamākajām veiksmes formulām cīņā ar bezpajumtniecību ir bijusi tieši valsts, pašvaldību un NVO sadarbība. Šim fondam ir bijusi centrāla loma “Housing First” pieejas attīstībā, kur cilvēkam vispirms tiek nodrošināts mājoklis un tikai tad ap to tiek būvēts sociālais atbalsts. Rezultāti ir iespaidīgi: Somijā ilgtermiņā samazināts bezpajumtnieku skaits, un cilvēku skaits hosteļos un pagaidu mītnēs no 2008. līdz 2017. gadam samazinājās par 76%. Tas ir piemērs, kā NVO nevis traucē valstij, bet palīdz valstij risināt problēmas, kuras viena pati birokrātija nespēj efektīvi atrisināt.
Otrs svarīgs piemērs ir cilvēku ar invaliditāti tiesības Eiropā. Eiropas Komisija skaidri norāda, ka Eiropas Pieejamības akts tapis pēc konsultācijām ar ieinteresētajām pusēm, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un tā ieviešanā piedalās arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Savukārt Eiropas forums cilvēkiem ar invaliditāti parāda, kā cilvēku ar invaliditāti organizācijas gadiem konsekventi strādājušas, lai pieejamība kļūtu par reālu likuma prasību, nevis labas gribas žestu. Rezultātā pieejamības standarti tagad attiecas uz banku pakalpojumiem, e-komerciju, transporta informāciju, e-grāmatām, viedierīcēm un citiem ikdienas pakalpojumiem. Tas ir dzīvs piemērs tam, kā NVO pārvērš cilvēku ikdienas problēmas kvalitatīvākā regulējumā.
Trešais piemērs ir cīņa pret vardarbību pret sievietēm. Eiropas padome uzsver, ka NVO, kas strādā vardarbības novēršanā un palīdz cietušajām, ir galvenie Konvencijas pret vardarbību ģimenē īstenotāji, un valstīm ir juridisks pienākums viņu darbu atzīt, atbalstīt un sadarboties ar viņiem. Turklāt NVO piedalās arī konvencijas ieviešanas uzraudzībā, sniedzot informāciju GREVIO ekspertu grupai. Tas nozīmē, ka Eiropas līmenī pilsoniskā sabiedrība nav uztverta kā troksnis fonā, bet kā neatņemama daļa no sistēmas, kas palīdz valstīm labāk pasargāt cilvēkus.
Var minēt arī Igaunijā dzimušo pilsonisko kustību Let`s do it World NGO, kas no vietējas sabiedriskas iniciatīvas izaugusi par vienu no pasaulē lielākajām vides kustībām. Tā ir iesaistījusi vairāk nekā 100 miljonus cilvēku, darbojas 164 valstīs, un Pasaules talkas diena jau ir iekļauta ANO kalendārā. Šis ir spilgts piemērs tam, kā no pilsoniskas iniciatīvas var izaugt ne tikai sabiedrisks labums, bet arī starptautiska ietekme, izglītība un ilgtermiņa pārmaiņas.
Tāpēc patiesais jautājums nav, vai valstij vajag NVO. Jautājums ir – kāda valsts mēs gribam būt. Valsts, kurā lēmumus pieņem tikai tie, kam ir vara, nauda un pieeja kabinetiem? Vai valsts, kurā organizēta sabiedrība var iebilst, piedāvāt risinājumus, aizstāvēt vājākos un palīdzēt pieņemt gudrākus lēmumus? NVO nav demokrātijas defekts. NVO ir viens no mehānismiem, kas neļauj demokrātijai pārvērsties par tukšu procedūru.
Tieši tāpēc uzbrukumi NVO nav tikai uzbrukumi dažām organizācijām vai finansējuma programmām. Tie ir uzbrukumi idejai, ka sabiedrība drīkst būt ne tikai klausītāja, bet arī līdzautors savai valstij. Un demokrātiskā valstī tas nav traucēklis. Tā ir nepieciešamība.