Šiliņš: Politikā jāiesaistās sabiedrības gudrākajiem prātiem

Visi ir dzirdējuši par pasaules laimes indeksu. Tas ir indekss, kas demonstrē sabiedrības labsajūtas līmeni.

Tātad laimi kaut kādā mērā mūsdienās var izmērīt. Tāpēc arī ir cilvēki, kuri laimi uzskata par efektīvas politikas virsmērķi. Lai kā tur arī būtu – laimīga valsts izklausās pasakaini! Un ja mēs šos laimes mērījumus varam izmantot, lai darītu mūs laimīgākus, tad kāpēc gan mums to nepamēģināt?

Galu galā, laimi kā virsmērķi izvirzīja arī vairākas ietekmīgas filozofu skolas. Milži, uz kuru pleciem mēs šodien stāvam, par šīm lietām vienojušies jau pirms vairāk nekā 2000. gadu. Neirozinātne to šķietami mūsdienās apstiprina. Pasaules Veselības organizācija laimi definē kā vienu no cilvēku veselību veidojošiem faktoriem. Laime tiek definēta kā augsts apmierinājums ar dzīvi, labsajūta un prieks.

Kāpēc Latvija nav laimīgāko valstu starpā, neskatoties uz to, ka tajā ir Somija, Zviedrija, Norvēģija, Austrija, Nīderlande u.c. valstis, kurām klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi ir līdzīgi kā pie mums?

Mēs, protams, nevaram neņemt vērā apstākli, ka atšķirībā no iepriekš uzskaitītajām valstīm, Latvija ir cietusi ievērojumus zaudējumus kara un okupācijas laikā. Karš samazina laimi reģionos, kur karo. Īsāk sakot, mēs esam nedaudz atmesti atpakaļ. Bet tagad mums vienkārši visi ir jāiedzen.

Tajā pašā laikā, sabiedrības laimes izjūtu tikpat lielā mērā kā karš ietekmē korupcija un nevienlīdzība sabiedrībā. Un tās ir lietas, kuras atšķirībā no kara pieredzes varam mainīt. Šīs ir tehniskas un metodiskas problēmas, kuras, ja ir griba un zināšanas, var atrasināt. Tās ir tās problēmas, kas sabiedrībai neļauj būt tik laimīgai, cik tai ir tiesības būt šādas valsts pārvaldes ietvaros. Un risinājumi šīm problēmām ir politiķiem pieejami.

Tāpēc es uzskatu, ka valsts pārvaldes vadītājiem ievērojama porcija resursu būtu jāvirza tieši šo divu sfēru uzlabošanai – samazināt korupciju un mazināt sociālo nevienlīdzību.

Kā korupcija, tā arī nevienlīdzība nenāk par labu valsts kopējai labklājībai. No tā cieš visi. Turklāt mūsu valstī ir ļoti daudz cilvēku, kuriem, lai justos laimīgākiem, nepietiks ar korupcijas mazināšu vien. Šiem cilvēkiem ir jādomā, kur dabūt ēdienu. Nevienlīdzību var regulēt ar nodokļu sistēmu. Tikai nodokļu sistēmai būtu jābūt pārvaldītai efektīvi. Nodokļi ir jāmaksā un jo vairāk, jo labāk, tikai to izmantošanai sabiedrības interesēs ir jābūt acīmredzamām. Nodokļi taču veido mūsu kopējo budžetu. No budžeta savukārt atkarīgs tas, cik daudz varēsim atvēlēt, piemēram, inovācijām, medicīnas aprūpei, izglītībai vai drošībai.

Ir daudzas jomas un aspekti, caur kuriem laimi varam uzlabot vēl lielākā mērā, taču uzskatu, ka korupcijas un nevienlīdzības gadījumā ir vairāki viegli sasniedzami mērķi, kas ievērojami uzlabotu šo sistēmu veiktspēju.

Trešā un beidzamā lieta, pie kuras mums kā valstij jāpiestrādā, ir neuzticība politiķiem. Laimīgākajās valstīs ir lielāka uzticība politiķiem. Neuzticība politiķiem ir izplatīta problēma ar zināmām sekām – mazāka politiskā aktivitāte vēlēšanās un tieša ietekme uz sabiedrības labklājību. Ja mēs nevaram uzticēties lēmumiem, kurus valdība pieņem mūsu labklājības vārdā, tad tā šķiet mazāk droša valsts un vide, kurā dzīvot.

Visas šīs problēmas nevar atrisināt viens cilvēks. Tāpēc arī es nesolīšu, ka es būšu tas, kurš šīs problēmas atrisinās. Turklāt ne visas no šīm problēmām ir pilnībā atrisināmas ar tehniskiem līdzekļiem vien. Daļējs risinājums mūsu problēmām ir arī domāšanas maiņa. Tas attiecas uz neticību politiķiem. Tāpēc es darīšu visu, kas manos spēkos, lai vairotu šādu pieeju politikai, kuras pamatā ir ideja par laimīgu valsti, cerībā, ka tas cels politikas prestižu sabiedrības acīs. Darīšu arī visu, lai vairotu šādai pieejai atbalstītājus un iedrošinātu politikā iesaistīties mūsu sabiedrības gudrākajiem prātiem.

Autors: Jānis Šiliņš