Zane Skujiņa: Kāpēc demokrātijai nepieciešamas nevalstiskās organizācijas?
Sociālos tīklos pavīdējušas vārdu kaujas par to, kādēļ Latvijai nepieciešamas nevalstiskās organizācijas (NVO) un kādēļ, ja reiz tās ir NEvalstiskās organizācijas, tās saņem valsts finansējumu. Kamēr viena daļa cilvēku uzskata, ka nevalstiskās organizācijas veicina pilsonisko līdzdalību un demokrātiju, tikmēr otra daļa NVO sauc par “naudas izpļekerētājiem”. Politikā ienākot no nevalstiskā sektora, piederu pie tās cilvēku daļas, kas apzinās NVO nozīmību ikdienas lēmumu pieņemšanā, un nebaidos teikt, ka NVO aizpilda tos sistēmiskos caurumus, kurus valsts nespēj.
NVO jeb sabiedriskās organizācijas patiesībā pilda ārkārtīgi būtisku funkciju – tas ir tilts starp konkrētu iedzīvotāju grupu un politikas veidotājiem. Tās aprasti ir entuziastisku cilvēku vadītas grupas, kurām rūp lēmumu pieņemšanas kvalitāte un kuras zina situācijas “drēbi” labāk nekā jebkurš ierēdnis. Kāpēc? Šādas organizācijas nereti top tieši tāpēc, lai risinātu kādu konkrētu, bieži vien neloģisku problēmu un nereti tās dalībnieki paši ir saskārušies ar neloģiskām, kuras vēlas atrisināt, lai citiem šādu situāciju nerastos.
Tāpat ir pilnīgi korekti maksāt nevalstisko organizāciju pārstāvjiem (jā, bieži konkrētās jomas ekspertiem) par viņu ieguldīto darbu, kompetenci un laiku. Bieži esmu dzirdējusi komentāru, ka “var taču darīt brīvprātīgi!”. Jā, var – bet līdz konkrētai robežai, jo nereti – darbs nevalstiskajā organizācijā ir entuziasma vadīts un parasti šiem cilvēkiem ir arī pamatdarbs, kas prasa pilnvērtīgu iesaisti. Ja paļausimies tikai uz to, ka kāds brīvprātīgi aizies uz sanāksmēm, ilgtermiņā lēmumu pieņemšanas procesā dominēs tās balsis, kas tiek finansētas.
“Labi, bet tad mums jāveic visu NVO audits, lai pareizajām organizācijām maksātu, bet nepareizajām nemaksātu,” komentēja kāds Twitter lietotājs. Un šeit ir vislielākā bīstamība, jo brīdī, kad sākam iedalīt NVO “pareizajās” un “nepareizajās”, mēs sākam spēlēties ar demokrātiju. Kā noteiksim, kura no NVO dara “pareizi”? Vai mēs izolēsim tās NVO, kurām ir atšķirīgs viedoklis no kāda valdības pārstāvja? Vai izolēsim tās NVO, kuras pārstāv tēmas, kas nav aktuālas ministru prezidentam? Šie, protams, ir retoriski jautājumi cerībā, ka mēs nekad līdz kam tādam nenonāksim, jo iedalīt nevalstiskās organizācijas kastītēs “ērtas” un “neērtas”, noteikti nav demokrātijas stūrakmens.
NVO ir Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas ciešākie partneri – tieši viņi zina konkrētas sabiedrības grupas vajadzības un parasti – daudz labāk par ierēdņiem. Piemēram, pēc krievijas uzsāktā kara Ukrainā Latvijā ieplūda desmitiem tūkstoši Ukrainas iedzīvotāju, kuri pirmo palīdzību – transportu no robežas uz Latviju, apģērbu, ēdienu, naktsmājas – saņēma ar nevalstiskā sektora atbalstu, jo viņi zināja, kā rīkoties šādās krīzes situācijās. Starp citu, Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums ir tapis pateicoties NVO ieteikumiem un kompetencei, un tieši tāpat arī vietne https://www.palidzibaskarte.lv/.
Visbeidzot, demokrātija nav tikai vēlēšanas reizi četros gados. Tā ir nepārtraukta sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā, un tieši nevalstiskās organizācijas nodrošina, ka tiek sadzirdētas arī tās balsis, kuras citādi politikā bieži paliktu nepamanītas.
NVO ne vien palīdz cilvēkiem ikdienā – tās palīdz valstij pieņemt gudrākus lēmumus. Tās norāda uz problēmām, piedāvā risinājumus, uzrauga varu un pārstāv sabiedrības intereses arī starp vēlēšanām. Tieši tāpēc spēcīgs nevalstiskais sektors nav demokrātijas blakusprodukts – tas ir viens no tās pamatiem.
Mēs, protams, varam diskutēt par finansēšanas modeļiem, caurspīdīgumu un efektivitāti. Šādas diskusijas ir vajadzīgas. Taču nedrīkstam pazaudēt būtisko – demokrātija ir tik stipra, cik stipra ir pilsoniskā līdzdalība. Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsim jautājumu, kāpēc mums vajadzīgas NVO, varbūt ir vērts uzdot pretjautājumu – kas notiktu, ja to nebūtu?
Foto – Reinis Inkēns, Saeima