Zane Skujiņa-Rubene: Par maz uzmanības pievēršam vides un pakalpojumu pieejamībai cilvēkiem ar invaliditāti
Jau kopš mazotnes esmu augusi ģimenē ar vecāku, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā – šī iemesla dēļ ikdienā pastiprināti pievēršu uzmanību vides un pakalpojumu piekļūstamībai. Uzreiz redzu, vai apmale ir par augstu, cik pakāpienu jāpārvar, lai tiktu aptiekā, uz kuru pusi veras durvis un kā atrast labāko apkārtceļu remontdarbiem. Lai arī ilgtermiņā situācija uzlabojas, tomēr tas notiek gausi – vides un pakalpojumu pieejamība nereti ir gana komplekss un daudzslāņains jautājums, kas bieži neiekļūst darba kārtībā.
Neglaimojošie fakti
Lai meklētu risinājumus vides un pakalpojumu pieejamības problemātikai Latvijā, Saeimas Sociālo un darba lietu Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijā vairākkārt esam skatījuši jautājumu par faktisko situāciju Latvijā un līdz šim īstenotajām iniciatīvām no ministriju puses, lai vidi un pakalpojumus padarītu pieejamus.
Balstoties uz Labklājības ministrijas sniegtajiem datiem, tikai 8% no 1516 pašvērtējumu iesniegušajām pašvaldības iestādēm ir piekļūstamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, 26% ir daļēji pieejamas, savukārt 67% vides pieejamība nav nodrošināta vispār. Tikmēr – Latvijā ir apmēram 213 000 cilvēku ar invaliditāti.
Līdzīgi skaudra situācija ir transporta pakalpojumu pieejamībā – cilvēkam ratiņkrēslā brauciens ar vilcienu jāpiesaka 24h pirms pakalpojuma saņemšanas (tas ir uzlabojums, salīdzinot ar 36h, kas bija līdz šim), savukārt no 150 pieturvietām un stacijām, pieejamas ir tikai apmēram 10. Lai arī pilsētu vecajiem tramvajiem ir savs šarms, tomēr augstās trepes ir pārbaudījums gan cilvēkiem ratiņkrēslā, gan senioriem. Ne visur un ne visi autobusi ir aprīkoti ar zemo grīdu, savukārt ne visās sabiedrisko transportu vietās ir atzīme par to, kurā laikā pieturā piestās pielāgots sabiedriskais transports.
Apsekojot 228 sporta būves, 80% no tām nav nodrošināta vides pieejamība. Citkārt – uz papīra šī piejamība ir, tomēr tad, kad reālais lietotājs ar to saskaras, jāsecina, ka cilvēks ratiņkrēslā tam paredzētajās labierīcībās nevar manevrēt, jo telpas ir par šauru, pods iespiests pie izlietnes un ar ratiņkrēslu tam tikt klāt nav iespējams. Īsumā – telpas ir pielāgotas skatītājiem ar invaliditāti, bet ne sportistiem ar invaliditāti. Daudzas sporta būves ir novecojušas vai nav paredzētas cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Te diemžēl varam iekļaut arī nesen renovētās sporta būves. Runājot ar invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītāju Ivaru Balodi, var secināt, ka jautājums par pielāgotu vidi jāaktualizē gan arhitektu, gan pasūtītāju līmenī.
Īpaši svarīgi pievērst uzmanību arī vides pieejamībai izglītības iestādēs – vietas, kurās tam būtu jābūt pašsaprotamai daļai no iekļaujošas izglītības un kur bieži sākas bērna ceļš uz izpratnes veidošanu. Bieži tikai viens telpas elements – ieejas durvis – ir piekļūstamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, un arī tikai tad, ja tur nav pakāpienu.
Vides un pakalpojumu pieejamība nav tikai par cilvēkiem ar invaliditāti
Vides un pakalpojumu pieejamība lielā mērā ir par tiem, kam tas būtu visvairāk vajadzīgs, un nenoliedzami – cilvēki ar dažāda veida invaliditāti ir viena no prioritārajām grupām. Tomēr vides pieejamība nozīmīga ir arī jaunajiem vecākiem un sabiedrības novecošanās kontekstā – būtiska arī senioriem.
Vides pieejamība arī parāda, cik iekļaujoša sabiedrība esam – cik daudz aizdomājamies par to, vai jaunajā picērijā pilsētas centrā varēs iekļūt cilvēks ratiņkrēslā? Vai kādam, kas ir neredzīgs, būs iespēja pasūtīt ēdienu bez līdzcilvēku palīdzības? Vai, ieejot labierīcībās, cilvēks ratiņkrēslā varēs redzēt sevi spogulī? Tie ir sīkumi, kas lielai sabiedrības daļai šķiet pašsaprotami, tomēr cilvēki ar invaliditāti ar šāda veida nepieejamību saskaras ik dienas.
Komunikācija kā pamats labiem risinājumiem
Jāatzīmē, ka Latvijā ir arī labi ēku pieejamības piemēri, un parasti tie rodas tad, kad pasūtītājs un izpildītāji paši ir ieinteresēti ēku padarīt ērtu visiem tās lietotājiem. Un ne tikai ķeksīša pēc, nodrošinot uzbrauktuvi un iekļaujot pielāgotas labierīcības, bet patiešām iedziļinoties cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem ikdienas vajadzībās. Šeit palīdzīgu roku vienmēr gatavas sniegt arī nevalstiskās organizācijas, piemēram, “Apeirons” vai “Sustento”. Taču ne vienmēr būvnieki, projektētāji, arhitekti un citi būvniecības procesā iesaistītie izmanto iespēju ar organizācijām konsultēties. Citreiz – tas ir arī budžeta jautājums, jo moderni pieejamības risinājumi prasa arī attiecīgās finanses, turklāt arhitektu iedziļināšanās ir laikietilpīga un arī tas kaut ko arī maksā. Tad nereti rodas dilemma – pabeigt projektu tā, kāds tas ir un pievērt acis, vai neiesākt to “kustināt” vispār, jo finanšu trūkuma dēļ nevar īstenot attiecīgos pieejamības risinājumus. Parasti paliekam pie pirmā varianta.
Finansējuma jautājums ir biežs arguments tam, kādēļ ēka nav pielāgota cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Vairākkārt esmu dzirdējusi, ka vēlme iekļaut dažādus modernus pieejamības risinājumus ir bijis projektēšanas sākumā, tomēr finansējumaministr nepietiek un tāpēc piedāvātais risinājums no pasūtītāja puses netiek apstiprināts. Otrs arguments – nav taču cilvēku, kas to ēku izmantotu un kas vēlētos, lai šīs būves būtu pieejamas. Pašsaprotami, ka cilvēkus ar invaliditāti uz ielas redzēsim vairāk, ja būs nodrošināta pieejamība.
Neapšaubāmi var teikt, ka liels robs ir arī būvnormatīvos, kas regulē vides pieejamību. Tajos ir uzskaitītas vides pieejamības prasības, tostarp par Braila rakstu, uzbrauktuvju slīpumu, labierīcību izmērus un tamlīdzīgi, kas diemžēl ir tikai rekomendējoša rakstura. Saeimas Sociālo un darba lietu Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijā pieskārāmies arī jautājumam par ugunsdrošību un evakuācijas ceļu izveidi cilvēkiem ar invaliditāti, kas ir iekšlietu sistēmas kompetencē – par šo reizi piecgadē paceļas diskusijas, tomēr jautājums joprojām ir atvērts un neatrisināts.
Virzība ir!
Jautājumu par vides pieejamību vairākkārt skatīts gan Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēdēs, gan individuāli runājot ar Ekonomikas ministrijas pārstāvjiem, NVO un rodot risinājumus individuālām problēmsituācijām. Iniciatīva, ko esam uzsākuši kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūtu, ir pasludināt oktobri par pieejamības mēnesi, kurā studentiem pastiprināti tiek sniegta informācija par vides pieejamību un universālo dizainu – neliels, tomēr vērtīgs solis topošo arhitektu un projektētāju izpratnes līmeņa celšanā. Ceram, ka tas kļūs par tradīciju. Tuvāko mēnešu plānā ir meklēt un piedāvāt risinājumu arī kontroles mehānismam, kas būtu nepieciešams pieejamības novērtēšanā un – vajadzības gadījumā – arī reāla soda piemērošanā, ja samērīgas pieejamības prasības nav ievērotas.
Regulāri sekojam līdzi arī pieejamas izglītības jautājumiem – gan runājot par vides, gan mācību materiālu pieejamību, gan iekļaujošu izglītību. Situācija ir sadrumstalota, jo ir jautājumi, par kuriem atbildīgdas vairākas ministrijas. Kā pēc pieredzes var redzēt – ja par to ir atbildīgi visi, tad par to neatbild neviens un veidojas tāds blakusstāvētāja efekts.
Kāds teiks – var taču studēt attālināti! Protams, var, bet nevaram garantēt izglītības kvalitāti un tā mēs vēl vairāk radām neiekļaujošu sabiedrību, īpaši, ja bērns studē attālināti pret paša gribu.
Cilvēki ar invaliditāti ir līdz šim maz sasniegta sabiedrības grupa ar milzīgu potenciālu. Viņi ir spējīgi pilnvērtīgi strādāt un iesaistīties darba tirgū, studēt un apmeklēt teātri vai koncertus, darboties nevalstiskajās organizācijās un ceļot. Tas, protams, pie noteikuma, ka ir sakārtota sabiedriskā transporta pieejamība un cilvēks var nokļūt no punkta A līdz punktam B un šajās iestādēs, tostarp – darba vietā, var fiziski tikt iekšā. Bet visam pirms tam – ir jāstrādā, lai dotu cilvēkiem ar invaliditāti iespēju iegūt kvalitatīvu izglītību. Jo vairāk par to runāsim, jo aktuālāki šie jautājumi kļūs un aizvien biežāk nokļūs darba kārtībā. Jo vairāk iespēju sniegsim cilvēkiem ar invaliditāti, jo iekļaujošāku sabiedrību veidosim.
Foto: Reinis Inkēns, Saeima