Agnese Krasta: Sabiedrība Stambulas konvencijai gatava, bet politiķi arvien ideoloģisko cīņu gūstā

Sabiedrības vairākums atbalsta Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētās Stambulas konvencijas ratifikāciju – to parāda jaunākā socioloģisko un tirgus pētījumu uzņēmuma “Berg Research” dati, kurā jau 73% aptaujāto pauž skaidru atbalstu konvencijai.

Augsts atbalsts vērojams gan vīriešu, gan sieviešu vidū. Tas ir apliecinājums sabiedrības izpratnei par vardarbību kā akūtu problēmu un nepieciešamību to apkarot. Tikmēr pagaidām deputātu vairākuma vidū nav skaidra atbalsta un vienprātības. Tā vietā, lai virzītos uz priekšu, daļa politiķu konvenciju izmanto ideoloģiskām cīņām, populismam un pat dezinformācijas izplatīšanai.

Ratifikācija – nozīmīgs solis

Reaģējot uz traģiskajiem notikumiem Jēkabpilī un citiem skaļiem vardarbības gadījumiem, jau ir sperti vairāki nozīmīgi soļi. Piemēram, Saeimā pieņemti grozījumi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā, kas paredz efektīvāku aizsardzību cilvēkiem, kuru drošība ir apdraudēta. Tāpat Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa vadībā Noziedzības novēršanas padome vienojusies par vairākiem būtiskiem rīcības virzieniem, lai pilnveidotu cīņu pret vardarbību.

Vienlaikus tomēr uzskatu, ka mēs neesam darījuši gana, lai nodrošinātu efektīvu atbalstu vardarbības upuriem. Diemžēl Jēkabpils traģēdija un tās rezultātā izgaismotie daudzi citi vardarbības gadījumi liecina, ka vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē Latvijā pastāv kā nopietna problēma. Varmākām un upuriem ir vārdi – tie ir mūsu kaimiņi, draugi, radinieki. Diemžēl bija jānotiek kaut kam tik traģiskam, lai mēs visi pārvērtētu savu lomu un attieksmi un sāktu raudzīties, ko katrs savā atbildības jomā vēl varam darīt, lai situāciju uzlabotu. Jēkabpils traģēdijai ir jābūt kā pagrieziena punktam, kas atver acis un liek paraudzīties uz vardarbību kā visas sabiedrības kopēju problēmu un saprast, ka tā nav tikai ģimenes iekšēja lieta. Diemžēl līdzšinējā, vardarbību pieņemošā attieksme atspoguļojusies arī tajā, cik atsevišķos gadījumos neefektīvi un neizlēmīgi rīkojušās tiesībsargājošās iestādes.

Uzskatu, ka Stambulas konvencijas ratificēšana ir būtisks priekšnosacījums praktisku pasākumu īstenošanai, kā arī starptautisks signāls, ka Latvijā vardarbība nav akceptējama, ka vajāšana, seksuāla vardarbība, vardarbība ģimenē nav tikai “privātās lietas”. Starptautiskās vienošanās pamatā ir pieejas maiņa vardarbības apkarošanā – no reakcijas uz sekām (“nāciet, kad Jūs nogalinās”) uz preventīvu rīcību (“darām visu, lai vardarbība nenotiktu vai neatkārtotos”). Nav iespējams prasīt no tiesībsargājošajām institūcijām efektīvu rīcību un upuru aizstāvību situācijā, kad paši politiķi faktiski turpinājuši atbalstīt status quo.

Protams, konvencija nav un nebūs brīnumnūjiņa, kas vienā dienā izskaudīs vardarbību, un varētu domāt, ka jau šobrīd rīkojamies pietiekoši, paredzot dažādus vardarbības prevencijas un upuru aizsardzības mehānismus savos normatīvajos aktos. Tomēr tās ratificēšana pauž mūsu politisku apņemšanos, lai vardarbības apkarošana kļūtu par Latvijas apņemšanos starptautiski un, turpinot ieviest tajā noteiktos principus, Latvija varētu būtiski pietuvoties vardarbības samazināšanai.

Diskusijas bez rezultāta

Debates par konvencijas ratificēšanu norit jau ilgi. Kopš 2015. gada, kad toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs parakstīja Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, bet Ministru Kabineta vairākums nebija gatavs to virzīt ratifikācijai Saeimā, ir turpinājušies mēģinājumi gan apaudzēt to dažādiem mītiem, gan centieni izskaidrot konvencijas patieso mērķi.

Lai novērstu bažas par atsevišķu konvencijas normu neatbilstību Satversmei, pēc JAUNĀS VIENOTĪBAS Saeimas frakcijas deputātu pieteikuma Satversmes tiesā tika ierosināta lieta par konvencijas atbilstību Latvijas pamatlikumam. Satversmes tiesa 2020. gadā savā spriedumā nepārprotami norādīja, ka konvencija atbilst Satversmei un arī precīzi definēja tās galveno mērķi, proti, “konvencijas objekts un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim – jautājumiem par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušanu”.

Jau trīs gadus mūsu rīcībā ir šis Satversmes tiesas spriedums, tomēr joprojām tiek replicēti mīti, dezinformācija un aizspriedumi par konvencijā ietvertajām normām. Tā vietā, lai stātos mazāk aizsargāto sabiedrības locekļu sardzē un aizstāvētu viņu tiesības uz drošību, veselību un dzīvību, daļa politiķu turpina maldināt, mēģinot vairot savu politisko kapitālu. Uzskatu par nepieņemamu, ka diskusijās fokuss arvien tiek pārvirzīts no galvenā mērķa – vardarbības izskaušana – uz strīdu par pieņemamiem un nepieņemamiem ģimenes modeļiem, tādējādi faktiski piekopjot un atkārtojot Kremļa stila retoriku ar mērķi diskreditēt šo konvenciju.

Laiks rīkoties!

Vardarbības apkarošana nav un nevar būt ideoloģisku cīņu objekts, jo cena šādai pieejai ir cilvēciskas traģēdijas, kuras mēs kopīgi varam novērst. Konvencijas ratifikācija nav iegriba vai untums, bet to pieprasa speciālisti, kas ikdienā strādā ar vardarbības sekām.

Ir pienācis laiks rīkoties, tādēļ ir atbalstāms labklājības ministres Evikas Siliņas lēmums virzīt likumprojektu, kas paredz Stambulas konvencijas ratifikāciju, pievienojot arī skaidrojumu par tās galveno mērķi, proti, “sieviešu aizsardzība no jebkādas vardarbības, kā arī vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršana, sodīšana un izskaušana”. Ļoti ceru, ka likumprojekts gūs nepieciešamo atbalstu valdībā un arī Saeimā.

Valsts nākotnes un mūsu bērnu vārdā, kuri nav pelnījuši zaudēt savus vecākus vai savu veselību un dzīvību, aicinu ikvienu izlasīt Stambulas konvencijas pilno tekstu, iepazīties ar Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumu, savukārt politiķus iestāties par konvencijas ratifikāciju un tās principu īstenošanu ceļā uz drošāku un stiprāku Latviju.

Autore: Agnese Krasta
14. Saeimas deputāte, Juridiskās komisijas locekle