Rotbergs: Ilgtspējīga attīstība

Es vēlētos dot būtisku ieguldījumu Latvijas ilgtspējīgā attīstībā. Lai mūsu labklājība tiktu veidota uz ilgtspējīgas attīstības un nevis dabas resursu noplicināšanas rēķina. Ilgtspējīgai attīstībai jākļūst nevis par kaut kādu atsevišķu „zaļo” programmu , bet valsts attīstības mugurkaulu.

Termins „ilgtspējīga attīstība” ir pārmēru locīts un katrs ar to saprot kaut ko citu., tāpēc tuvāk paskaidrošu. Tāpat kā programma „Latvija 2030”, izmantošu četru – saražotā, dabas, cilvēka un sociālā –  kapitālu līdzsvarotas attīstības  pieeju. Lai darbos, nevis vārdos tuvinātos ilgtspējīgai attīstībai, neviens no šiem kapitāla veidiem nedrīkst samazināties. Ilgtspēju nevar sasniegt vairojot saražoto kapitālu uz dabas kapitāla samazināšanas rēķina.

Saražotais kapitāls ir cilvēku radītais kapitāls, ko mēs esam radījuši un tālāk izmantojam preču un pakalpoju radīšanā (mašīnas, ēkas, infrastruktūras objekti, u.t.t.)

Dabas kapitāls nodrošina lielāko daļu mūsu ekonomiskās labklājības. Tas ietver sevī gan atjaunojamos, gan neatjaunojamos dabas resursus, kā arī bioloģisko daudzveidību.

Cilvēkkapitāla vairošana, lai palielinātu kopējo cilvēku produktivitāti. Nodrošinot  cilvēku garīgo un fizisko veselību,  izglītojot un attīstot viņu talantus, valsts vairo ar dzīvi apmierinātus, veselīgus un prasmīgus sabiedrības locekļus, tādejādi ceļot darbaspēka produktivitāti.

Sociālais kapitāls  sastāv no trim lietām – kopējām vērtībām, uzticēšanās un tīklošanās. Esmu ilgstoši strādājis nevalstiskā organizācijā un varbūt labāk kā daudzi citi, zinu, cik svarīgi efektīvā un taisnīgā sabiedrības pārvaldē ir sociālais kapitāls. Sabiedrība, kurā ir daudzas sabiedriskā labuma organizācijas, nozaru un profesionālas asociācijas, kuru starpā valda uzticēšanās un savstarpēja viedokļu apmaiņa un saskaņošana spēj izaicinājuma brīžos labāk pašorganizēties un negaida „Laimes lāci”.

Ilgtspējīga attīstība iezīmē daudzus būtiskus uzdevumus sabiedrības pārvaldē. Valsts attīstībai vajadzētu no ražošanas veicināšanas orientēties uz labklājības celšanu. Nesenā krīzē arī parāda, ka nacionālais kopprodukts (NKP) ir nepietiekams labklājības mērs. Sabiedrībā jāveicina izpratne, ka labklājība ir daudzdimensionāla. Labklājība „slēpjas” mājsaimniecību līmenī , nevis vidējos valsts rādītājos. Patēriņš nav labākais turības mērs. Bez materiālās puses, sabiedrības labklājību veido cilvēku veselība, izglītība, politiskā brīvība, sociālās saites, vides, ekonomiskā un fiziskā drošība. Lai celtu iedzīvotāju labklājību un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, mums „jāpārformulē” sabiedrības labklājība un jārada jaunas stratēģijas ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai.

Autors: Uģis Rotbergs