Jučkoviča: Kā samazināt cenas medikamentiem?

Viena no biežākajām iedzīvotāju trauksmēm laikā, kad Krievijas uzsāktā kara Ukrainā dēļ viss kļūst arvien dārgāks, ir bažas par to, vai katrs varēs atļauties nopirkt ārsta izrakstītās zāles. Tās ir pamatotas bažas, jo cenas un izmaksas aug visam: ne tikai energoresursiem – elektrībai, gāzei u.c., bet secīgi arī izejvielām, transporta pārvadājumiem, darbaspēkam u.tml.

Kā regulēt medikamentu cenas, lai zāles būtu pieejamas tiem, kam tās nepieciešamas? Ir vairāki mehānismi, turklāt, liela daļa no tiem pieejami tieši valstij. Aplūkošu dažus.

Pirmkārt, tā ir PVN samazināšana medikamentiem no līdzšinējiem 12% līdz 5%, par ko tiek spriests atkal un atkal. Šis ir konkrēti izmērāms rīks – ieviešot 5% PVN medikamentiem, zāļu gala cena tiešām samazināsies par 7 procentpunktiem (protams, šo veicot, pastāv zināms risks, ka ražotāji varētu celt cenu, tomēr, Veselības ministrijai ir iespējas regulēt šīs iniciatīvas). Uzskatu, ka šis solis jāsper nekavējoties – tas palīdzēs normalizēt izmaksas tiem, kas lieto medikamentus regulāri.

Otrkārt, daudz iedarbīgāks rīks ilgtermiņā zāļu cenu samazināšanai ir principiāla, mērķtiecīga un konsekventa valsts kompensējamo zāļu saraksta papildināšana ar jauniem un jauniem medikamentiem. Katras jaunas zāles, kas ievietotas kompensējamo zāļu sarakstā, ir medikaments, kam valsts nosaka cenu. Šī ir tā dēvētā win-win situācija – valsts diskutē ar ražotāja pārstāvi par to, kāda cena būs konkrētajām zālēm, ražotājs var būt drošs, ka medikamentam būs “tirgus”, bet iedzīvotājiem – pieejams medikaments, tajā skaitā finansiāli.

Dārdzības pieauguma laikā vienīgās zāles, kam ražotājs samazina cenu ir kompensējamie medikamenti, visiem citiem cenas ceļas, liecina Zāļu valsts aģentūras apkopotie dati.

Trešais rīks, kas pieejams valstij un varētu palīdzēt regulārajiem zāļu lietotājiem, ir noteikt maksimāli pieļaujamo kopējo pacienta veikto līdzmaksājuma summu par kompensējamām zālēm gadā, nosakot kopējā pacienta līdzmaksājuma griestus. Tas nozīmē, ka valstij hroniskajiem pacientiem vai tiem, kam konkrētā gada ietvaros pastiprināti jālieto medikamenti, būtu jānosaka summas “griesti”, ko persona izdod, samaksājot līdzmaksājumu, un pēc tās sasniegšanas līdzmaksājums vairs nebūtu jāveic. Pašlaik notiek diskusija, ka šī summa varētu būt 250 EUR, taču uzskatu, ka tā vēl jāpārskata, pamatojoties uz reālo situāciju.

Uzskatu, ka farmācijas kā regulējamas nozares politika valstij ir jāveido, primāri ņemot vērā pacienta intereses.

Autore: Kristīne Jučkoviča, veselības aprūpes vadības profesionāle