Krieviju mainīs pasaules “zaļums”

Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija meita Darja Navaļnija, 2021. gada 14. decembrī, uzstājoties Eiropas Parlamentā un ar nervu gāzi indētā un cietumā ieslodzītā tēva vietā saņemot Saharova balvu, teica – “esiet droši, mēs turpināsim mūsu darbu un cīņu”. Skatoties uz to, cik lielā mērā prezidents Putins atkal mēģina Krieviju padarīt par noslēgtu, represīvu cietoksni, jautājums ir – kā. Varbūt pārsteidzoši, bet ilgtermiņā vislabākā izvēle ir ikvienam mums individuāli un valstīm kolektīvi atteikties no ikviena nevajadzīga degvielas litra un pārdomāt nepieciešamību patērēt katru dabasgāzes kubikmetru, stingri nostājoties uz atjaunojamo energoresursu ceļa. Šis raksts sniedz argumentus, kāpēc Krievijas ekonomikā un politikā, visticamāk tuvākajā laikā būtisku pārmaiņu nebūs, jo tās palīdz apslāpēt pasaules atkarība no Krievijas naftas un gāzes. 

Krievijas prezidents Vladimirs Putins sava 2. prezidentūras termiņa laikā (no 2012. gada) Krievijas ekonomiku ir būvējis kā vienkāršu, fiskāli veselīgu (ar budžeta pārpalikumu), no naftas un gāzes, kā arī citu dabas resursu eksporta ienākumiem tieši atkarīgu, pēc iespējas no ārpasaules noslēgtu sistēmu. Pēc manipulētajām 2011. gada Krievijas parlamenta vēlēšanām, kas izsauca asus protestus (sauktus par Bolotnaja nemieriem), Putins 2012. gada prezidenta vēlēšanās izvirzīja ekonomiskas daudzveidošanas un modernizācijas plānus – celt darbaspēka produktivitāti, palielināt augstas pievienotās vērtības uzņēmumu skaitu, uzlabot Krievijas vietu “doing business” indeksā. Neviens no šiem mērķiem nav sasniegts un, stājoties amatā 2018. gadā uz savu konstitucionāli atļauto, uz sešiem gadiem pagarināto, 4. pēdējo likumīgo termiņu, Putins neko tādu vairs nesolīja. Kā mērķi viņš pieteica valsts budžeta investīciju projektus veselības aprūpes, infrastruktūras, eksporta, digitalizācijas un citās jomās.

Krievijas valsts finanses ir ļoti veselīgas – mācoties no Krievijas sāpīgās deviņdesmito gadu pieredzes un paņemot “labāko” no deviņdesmitajos valdījušā neoliberālisma, Krievija veic ievērojumus uzkrājumus t.s. Nacionālās bagātības un rezerves fondā. Krievijas valsts budžets ir balansētas, ja nafta pasaules tirgū maksā 40 ASV dolārus par barelu (pašlaik cema ir ap 70 ASV dolāru). Ja cena ir augstāka, daļa atlikuma tiek noglabāta šajā fondā, kura apmērs pašlaik ir gandrīz 200 miljardi ASV dolāru. Mēģinot Krievijas ekonomiku pasargāt no ārējas atkarības, Krievijas ārējais parāds ir zems (ap 15% no IKP) un populistiskā vilinājumā plaši svaidīties ar uzkrāto naudu sociālām piemaksām Krievijas valdība neielaižas, apzinoties arī kopējo valsts korumpētību. Piemēram, 2017. gadā Pasaules Bankas veidotajā labas pārvaldības indeksā Krievijas rādītāji, salīdzinot ar citām bijušās PSRS republikām, tādās svarīgās jomās kā likuma vara, vārda brīvība un pretkorupcija bija labāki tikai par Azerbaidžānas datiem un ievērojami atpalika no mums, Baltijas valstīm ar čempioni Igauniju priekšgalā.

Ir saprotams, ka ar šādu korumpētības līmeni, trūkstot, piemēram, neatkarīgai tiesu varai, kas aizsargā īpašuma tiesības un investīcijas, modernu, daudzveidīgu ekonomiku nav iespējams uzbūvēt. Un Putins to nemaz arī negrib – jo vairāk spēlētāju, jo lielāka trobele. Krievijā mazo un vidējo uzņēmumu īpatsvars ekonomikā ir mazs – tie nodrošina 25% darba vietu, salīdzinot, piemēram, Eiropas Savienībā – 67%. Putina un viņa administrācijas redzējums ir lieli, nacionāli, valstij vai paklausīgiem indivīdiem piederoši, politiski instrumentalizējami milži, kā Gazprom un Rosneft, kurus var slaukt Prezidenta administrācijai pietuvināto korumpētais loks, būvējot bezgaumīgas pilis pie Melnās jūras, bet kuri dod solīdu un paredzamu pienesumu valsts budžetam. Ienākumi no naftas un gāzes Krievijas valsts budžetā sastāda apmēram 40%, citu dabas resursu eksports arī nodrošina ievērojamu daļu. Piemēram, aiz Polārā loka esošās pilsētas Noriļskas uzņēmums Noriļskas Niķelis nodrošina apmēram 2% no Krievijas IKP, tikpat, cik, piemēram, ASV visa Sanfrancisko pilsēta. Tātad – vienkārši un saprotami.

Ja, sākoties Covid pandēmijai 2020. gadā, likās, ka Krievijas ekonomika ievērojami cietīs, saskaņā ar pēdējiem Pasaules Bankas datiem, tā ir veiksmīgi atguvusies. Krievijas IKP kritums 2020. gadā bija 3%, 2021. gadā tas, paredzami, pieaudzis par 4.3%, gandrīz precīzi sekojot naftas un gāzes cenu svārstībām pasaules tirgū. Šādi kritumi un kāpumi, protams, ‘sit’ pa Krievijas iedzīvotāju jau tā paplānajiem maciņiem, tomēr Krievijas ekonomika, arī pēc 2014. gada Krimas aneksijas un rietumvalstu noteiktajām sankcijām, visumā ir saglabājusi pieticīgu, bet tomēr izaugsmi. Krievijas iedzīvotāji šķiet samierinājušies, ka rietumvalstu pārticības līmeni sasniegt neizdosies, tomēr šobrīd Krievijas sabiedrība pārticības ziņā noteikti dzīvo labāk kā padomju laikos un trakajos, padomju sistēmas pamatnāciju pazemojušajos deviņdesmitajos, kad krietni zem nabadzības sliekšņa pakrita apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Neatkarīgā sabiedriskās domas aptauju, Levadas centra dati liecina, ka vairums Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Krievijas labākais attīstības scenārijs ilgtermiņā ir naftas un gāzes cenu stabilitāte. Cik pieticīgi! Vairums Krievijas cilvēku ir atmetuši lielās komunisma un demokrātijas celtniecības idejas, kas dominēja iepriekšējā gadsimta Krievijā.

Protams, ilgetermiņā šādam Krievijas ekonomiskajam modelim būs izaicinājumi. 2014. gadā par Ukrainas teritorijas nedalāmības graušanu noteiktās sankcijas ir ievērojami samazinājušas tehnoloģiju pārnesi no tādām meistarīgām naftas un citu dabas resursu ieguves valstīm kā Kanāda un Norvēģija, un Krievija vairs nespēj ātri adoptēties un sākt iegūt naftas un gāzes resursus sarežģītajā, bet pamazām atkūstošajā Arktikā. Tāpat pašreizējie Krievijas gājieni ar karaspēka savilkšanu pie Ukrainas robežas beidzot likuši jaunajai Vācijas valdībai Krieviju nopietni brīdināt, ka, šādi turpinot, tās ar Vācijas bijušā kanclera Šrēdera rokām izauklētais Nord Stream II gāzesvads, kas dabas gāzi “pa taisno”, apejot Ukrainu, zem Baltijas jūras nogādās tieši Vācijā, varētu netikt iedarināts. Tomēr Krievija joprojām stabili turpina ieņemt pirmās vietas pasaulē gan gāzes, gan naftas eksporta ziņā, piemēram Vācijas enerģētiskā atkarība no Krievijas dabasgāzes ir ievērojama. Pašlaik, ar augstām energoresursu cenām Krievijas budžets pildās un, kā teica ekonomists Meinards Keins – “ilgtermiņā mēs visi esam miruši”.

Krievijas nacionāla līmeņa līderus, kuri ar savu harizmu varētu izaicināt Putina varas monopolu, greizsirdīgais čekists ir noslaucījis no skatuves – Boris Ņemcovs nošauts pie Kremļa sienām 2015. gadā un šogad cietumam nolemts spilgtais oponents Aleksejs Navaļnijs. 2021. gadā 10% no lielā mērā naftas un gāzes ienākumu radītā valsts budžeta tiek tērēti iekšējai drošībai – policijas un drošības dienestu represīvajam aparātam. Par tiem, kuri no Krievijas izbraukuši un uzstājas starptautiskos forumos, Putinam galva nesāp, jo viņa galvenais atbalstītājs, pēc Levada centra datiem, ir vientuļa, no valsts atkarīga sieviete, kuras spēka gadi palikuši padomju laikos. Šī sabiedrības daļa internetu, sociālos tīklus, telegrammu, signālu, youtube un citus tiešsaistes “brīnumus” nelieto, bet uzticas labi cenzētajai televīzijai. Šajā situācijā vislabākais veids, kā palīdzēt Navaļnijam un citiem Krievijas demokrātiem un politieslodzītajiem, ir atteikties no ikviena lieka degvielas litra un ikviena dabas gāzes kubikmetra katram individuāli un mums kā valstij un Eiropas Savienībai kopumā, mazinot savu atkarību no Krievijas dabas resursiem un dodot cerību Krievijas demokrātijai reiz uzelpot.

Autore: Lolita Čigāne