Ploka: Par Latviešiem, ukraiņiem un patriotismu

Mēs mājās daudz runājam par karu. Jau kopš 24. februāra. Arī ar bērniem. Kāpēc tas notika, kā tas notiek tagad, kādas ir ukraiņu izredzes. Apbrīnojam ukraiņu varonību, tautas saliedētību un Dzimtenes mīlestību. Piecgadniekam nav šaubu, ka Ukraina uzvarēs. Viņš tik nevar sagaidīt, kad.

Šīs sarunas nenoliedzami noved pie jautājuma – ja karš notiktu Latvijā, vai es arī ietu karot. Vīrs Janis Ploks ir nelokāmi pārliecināts, ka ies. Lai varētu skatīties acīs saviem dēliem un atbildēt uz viņu jautājumiem. Ir, kas to nesaprot. Apmēram – nu ko jūs visi satrakojušies ar to karošanu.

Ja man pajautātu gadus 6-7 atpakaļ, es viennozīmīgi atbildētu – es arī ietu. Tagad man ir divi mazi bērni, un nevaru par 100% droši atbildēt, ka ietu. Kaut gan, ja karš tiešām atnāktu līdz Latvijai, nezinu, kāda būtu mana atbilde. Jo dilemma ir liela. Vai nu puikas paliktu bez mammas, vai dzīvotu tā, kā šobrīd Krievijā vai savulaik Padomju Savienībā. Vai arī – man emocionāli iespiedusies atmiņā fotogrāfija no Bučas, šķiet- kur puisītis, tik liels kā mans, liek uz mammas kapa konservu kārbu, jo mamma mirusi badā. Grūti pateikt, kas būtu sliktāk.

Tik zinu vienu. Mēs nevaram vienlaikus apbrīnot ukraiņus par to, kā viņi ir gatavi cīnīties un reāli atdot savas dzīvības, lai dzīvotu savā – brīvā, neatkarīgā Ukrainas valstī. Un tai pat laikā palikt maliņā, kad runa ir par iešanu armijā vai karošanu.

Kad studēju juristos, kursā par civiltiesībām bija termins – force majeure. Un skaidrojums, ka nepārvarama vara ir, piemēram, plūdi, zemestrīces, karš. Man šķita, ka zemestrīce Latvijā ir reālāka kā karš. Bet dzīvē izrādījās savādāk. Mums, kaut ne tieši, nākas to piedzīvot. Un līdz ar to arī atbildēt sev uz jautājumiem, par ko miera laikā neaizdomājamies. Mēs bieži sakām – ukraiņi karo arī par mums. Jā, tā ir. Bet no mūsu patriotisma šodien būs atkarīgs tas, vai Latvija kā brīva un neatkarīga valsts pastāvēs arī rīt.

Tev mūžam dzīvot, Latvija!
#SlavaUkraini

Autore: Karina Ploka