Ploka: Vai ir dzīve pēc 40?
Vakar Jaunā Vienotība sarunā “Vienkārši par būtisko: Čakša un Ploka ar Andu Čakšu parunājām par demogrāfijas/bērnu/vecāku tēmām. Un, teikšu godīgi, Andas jautājums – kas motivē sievietes laist bērnus pasaulē pēc 40 gadu vecuma? – mani pārsteidza nesagatavotu. Kaut man pašai ir divi šādi saulstariņi.
Jā, kas tad motivē? Pirmkārt, par to ir jārunā. Mēs joprojām dzīvojam aizspriedumu pilnā pasaulē, kur uz sievieti pēc 40 ar mazu bērnu uz rokas skatās nevis kā uz mammu, bet kā uz omi. Taču mūsdienu pasaulē, kur pasaules izpratne mainās ne dienām, bet stundām, šiem aizspriedumiem vairs nevajadzētu būt vietā.
Otrs – bailes. Vai man veselība to ļaus, vai es to varēšu… Kad gaidīju otru saulstariņu, daudz staigāju pie ārstiem. Un daudz ar viņiem runāju. Mēģināju saprast, vai problēmas, kas bija, bija saistītas ar manu vecumu. Un atbilde bija – nē. Grūtniecība ir process, kura norisi neviens nevar prognozēt, un nevar arī garantēt rezultātu. Diemžēl arī ietekmēt neko daudz nevar, bet tā nu tas dabā ir iekārtots. Un tam nav saistības ar vecumu. Vai ir grūti, mazajam piedzimstot? Jā, bet grūti ir jebkurā vecumā, jo tā ar bērniem vienkārši ir.
Trešais- jābūt pietiekošam atbalstam – gan bērnudārzam, gan auklei, gan iespējai atgriezties darbā uz pusslodzi vai kaut stundām un nezaudēt “māmiņalgu”. Visbiežāk šīs tomēr būtu sievietes, kam jau ir pieauguši bērni un kas nostabilizējušās darba tirgū, kaut gan tendences rāda, ka arvien palielinās vecums, kurā sieviete laiž pasaulē savu pirmo mazuli.
Bet kopumā, kā teica Vents Sīlis savās LU Open Minded “Lekcijās par seksualitāti”- bērni nedzimst, jo ir sieviete un vīrietis, bet nav vecāku. Un tas attiecas uz visiem vecumiem.
Taču bērni – tas ir forši. Nekas nevar aizstāt to sajūtu, kad mazas rociņas tev apķeras ap kaklu un kāds ausī čukst- mammū, es tevi ļoti, ļoti mīlu! Un- ticiet man, dzīve nebeidzas pēc 40. Ja kāds šaubās- pamēģiniet!
Autore: Karina Ploka