Situācija darba tirgū cilvēkiem ar invaliditāti. Darbs ir, asistenta nav.

Cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vēlas strādāt, ir vajadzīgs asistents jeb, precīzāk, pavadonis, kurš pavadītu uz un no darba. Tiem, kuriem ir fiziski spēcīgs radinieks, kurš nestrādā citu algotu darbu un var veikt pavadoņa funkcijas, ir paveicies, jo cilvēks atbalsta savu tuvinieku un ir gatavs par nelielo atalgojumu, kura stundas likmes maksa (2,5749 EUR/stundā pirms nodokļu nomaksas un nedēļā piešķirto darba stundu skaits ir 40 stundas) neatbilst atalgojumam, kāds asistentam būtu jāsaņem par šāda darba veikšanu.

Tomēr cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir vecāki jau gados vai nav neviena tuva cilvēka, kurš būtu gatavs palīdzēt un kura laiks un veselības stāvoklis atbilst šāda darba veikšanai, diemžēl klājas grūti, jo nav iespējams atrast asistentu. Arī tad, kad cilvēks ar invaliditāti ir gatavs piemaksāt no saviem līdzekļiem, asistentu atrast ir grūti.

Uzskatu, ka ar valsts atbalstu ir jārada institūcija, kurā potenciālie asistenti varētu apgūt nepieciešamās iemaņas. Šī institūcija arī izveidotu to personu reģistru, kuras vēlas sniegt asistenta pakalpojumus, un spētu nodrošināt asistentus tām personām ar invaliditāti, kurām nav savu ieteicamo asistentu kandidātu.

Sociālajā dienestā, kur tiek slēgti līgumi ar cilvēkiem ar invaliditāti par asistenta nepieciešamību, gadījumos, kad cilvēkam nav sava asistenta, viņi varētu saņemt reģistrēto un pieejamo asistentu kontaktinformāciju.

Ar savu pieredzes stāstu par darba gaitām dalās Sandra Aleksandrova, kas ir aktīva sieviete un pārvietojas riteņkrēslā. Viņa ir atradusi sev atbilstošu darbu, tomēr viņai ir grūtības atrast asistentu, kurš uzņemtos darba pienākumus un par samaksu būtu gatavs pavadīt sievieti uz darbu un aktivitātēm, kā arī palīdzēt uzvest uz otro stāvu.

Stāsta Sandra Aleksandrova: Esmu cilvēks ar invaliditāti, pārvietojos ratiņkrēslā. Neskatoties uz savu invaliditāti, esmu ieguvusi bakalaura grādu specialitātē Pirmsskolas izglītības skolotājs, kā arī ir iegūts maģistra grāds pedagoģijas zinātnē. Tagad studēju Laterāna Pontifikālās Universitātes Filiālē Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūta, maģistratūras programmā, Ticības mācības, ētikas un filozofijas skolotājs. Uz doto brīdi arī strādāju Rīgas Katoļu ģimnāzijā trīs reizes nedēļā par pēcpusdienu skolotāju sākumskolai.

Mūsu deputāti naski runā gan par dzīvokļiem, gan asistentiem, bet pierādiet, lūdzu, to ar darbiem, nevis tikai uz papīra un vārdiem. Nākamais ļoti aktuālais ir asistentu jautājums. Sabiedrība runā par pansionātu slēgšanu, bet reāli ir tā, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem, kuram galva strādā, viss ir kārtībā viņš var strādāt, asistenti ir neatņemama  dzīves sastāvdaļa

Lai cilvēks ar kustību traucējumiem tiktu ārā no mājas, viņam ir vajadzīgs asistents. Kaut arī Latvijā asistenta pakalpojums it kā pastāv, dzīvē tas īsti nedarbojas. Lai atrastu cilvēku, kurš tev palīdzēs pārvietoties, ir jārēķinās, ka par to būs jāmaksā. Piekrītu, par šādu pakalpojumu cilvēkam ir jāsaņem atlīdzība. Pašlaik valsts noteiktā atlīdzība nav pat minimālās algas apmērā, un piedodiet, ja sociālais darbinieks atļaujas klientam pajautāt: „Kā? Vai jūsu asistents vēl arī paralēli kaut kur citur strādā?”…! Man šādā gadījumā rodas pretjautājums: vai cilvēks, kurš ir uzņēmies asistenta funkcijas, var izdzīvot un pabarot ģimeni ar šādu naudu, ja īstenībā ar to nepietiek pat degvielai? Par kādu integrāciju mēs vispār varam runāt?!  

Esmu valsts patriote un vēlos maksāt nodokļus un būt arī devējs, nevis staigāt uz sociālajiem ar izstieptu roku. Es vēlos saņemt tikai to, kas man pēc likuma pienākas, bet pārējo nopelnīt pati ar savu darbu.

Kas attiecas uz cilvēkresursiem, nav arī tādu cilvēku, kas vēlas šādu darbu darīt. Varbūt ir vērts padomāt par šāda amata ieviešanu darba tirgū ar normālu atalgojumu. Kas attiecas uz mani, esmu gatava pat kaut ko piemaksāt no savas kabatas par papildus pakalpojumu, bet vai cilvēks no sava invaliditātes pabalsta var kaut ko piemaksāt, ja viņš no tā nevar pat izdzīvot?

Pašlaik asistenta funkcijas pilda mani tuvinieki, par ko man jāsaka lielu paldies, bet es nevaru visu laiku būt no viņiem atkarīga.

Es ļoti ceru, ka šī vēstule tiks uzklausīta un beidzot kaut kas mainīsies, jo es gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi…”

Pēc manas iniciatīvas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana tika iekļauta “Jaunā Vienotība” programmā 12. punktā. Es iestājos par cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, par darba vietas un vides pielāgošanu uzņēmumos par valsts līdzekļiem atbilstoši cilvēka ar invaliditāti vajadzībām.

Cilvēki ar invaliditāti grib strādāt. Mēs neesam pabalstu gaidītāji, bet darītāji!

Pašlaik tikai 25% cilvēku ar invaliditāti strādā algotu darbu. Ar valsts atbalstu sekmējot cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, šo procentu ir iespējams paaugstināt.