Ainara Latkovska runa Saeimas ārpolitikas debatēs 2022. gada 27. janvārī

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, godātais ministra kungs, kolēģi!

Nebūšu oriģināls, sakot, ka mēs šobrīd dzīvojam globāla mēroga ģeopolitiskas nestabilitātes laikā. Diemžēl konfrontācija, kur vienā pusē atrodas Rietumu demokrātiskās valstis, bet otrā – galvenokārt revizioniski noskaņoti autoritāri režīmi, kas vēlas pārskatīt esošo pasaules kārtību, Latviju ietekmē vistiešākajā veidā un bieži vien pat vairāk nekā daudzas citas demokrātiskās valstis.

Mūsu valsts ir viena no tām Austrumeiropas valstīm, kuras par savu ietekmes zonu uzskata Krievijas revizioniskais un autoritātārais režīms. Varu tikai atgādināt, ka 2008. gadā par Maskavas ambīciju upuri kļuva Gruzija, bet 2014. gadā – Ukraina. Krievija ir okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, tā atklāti atbalsta Ukrainas austrumu prokrieviskos separātistus, kuru tā dēvēto „tautas republiku” izveide un pastāvēšana bez Kremļa plašas līdzdalības nav iespējama. Savukārt virs visas Ukrainas turpina karāties Damokla zobens – pie tās robežas koncentrēti Krievijas bruņotie spēki un tehnika, skaidri demonstrējot atklāta iebrukuma draudus Ukrainā. Un tas ne tuvu nav viss mūsu austrumu kaimiņu varoņdarbu – šā vārda sliktākajā nozīmē – saraksts. Maskavas orbītā aizvien ciešāk tiek ievilkts arī Baltkrievijas autoritārais režīms.

Par Maskavas vēlmi atkal pārzīmēt Eiropas valstu robežas un atjaunot savu ģeopolitiskās ietekmes zonu vēl uzskatāmāk liecina pagājušā gada nogalē Kremļa izvirzītais ultimāts ASV un Rietumu demokrātijām. Es to atkal atgādināšu – Kremlis prasa demokrātiskajām valstīm mainīt spēkā esošās vienošanās starptautiskās drošības jomā, atteikties no tālākas demokrātisko valstu aizsardzības savienības – Ziemeļatlantijas alianses – paplašināšanās, kā arī likvidēt visus tos ārvalstu militāros objektus NATO Austrumeiropas dalībvalstīs, kas tajās tapuši pēc 1997. gada. Pretējā gadījumā tiek draudēts ar militāriem un militāri tehniskiem soļiem, protams, neizpaužot, kas slēpjas aiz šiem draudiem.

Tā ir atklāti revizioniska politika vai drīzāk pat impēriskās politikas, agresīvas diplomātijas un militāru draudu apvienojums. Tā ir politika, kuras tēmeklī jebkurā brīdī var nonākt ikviena no Krievijas kaimiņvalstīm, tajā skaitā Latvija. Tā ir politika, kur jebkāda piekāpšanās tiek uzskatīta par pretējās puses vājumu un iemeslu jaunu prasību izvirzīšanai. Šāda politika pēc savas būtības ir eksistenciāls apdraudējums Latvijai kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij, un attiecīgi šo draudu novēršanai ir jābūt mūsu ārpolitikas absolūtai prioritātei.

Kolēģi!

Neesmu un arī nevēlos būt pazīstams ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču nešaubos, ka tādus autoritārus līderus kā viņš samiernieciskums nekad nav spējis apturēt. Krievijas revizionismu spēj apturēt un iegrožot tikai līdzvērtīga potenciāla pretnostatīšana, kā arī demokrātisko valstu vienotība un nepiekāpība, aizstāvot to vērtības un ideālus. Jebkādas ultimatīvas prasības šajā gadījumā ir nepieņemamas, bet sarunas ar Kremli iespējamas tikai par ļoti konkrētiem drošības jautājumiem, stingri ievērojot demokrātijas pamatprincipus un pat nepieļaujot domu, ka Krievijai varētu tikt dotas kaut vai iluzoras iespējas ietekmēt citu valstu izvēli un lēmumus par to nākotni.

Par Latvijas ārpolitiku atbildīgajām amatpersonām, mūsu ārlietu ministram Rinkēviča kungam, ir jāturpina līdzšinējais mūsu ārpolitikas kurss, kurā Latvija dod savu ieguldījumu, lai Rietumu demokrātiju kopīgā nostāja un politika būtu skaidra, vienota un nepiekāpīga. Tikai tā, un nekā citādi, mēs spēsim aizstāvēt arī savu valsti un savas vērtības.

Dievs, svētī Latviju!

Foto: Saeima