Rīga jānotur uz pareizā ceļa
Lai kā gribētos runāt par priecīgiem un saimnieciskiem mērķiem, šobrīd visnozīmīgākais ir drošības jautājums, saka Rīgas mērs Vilnis Ķirsis (Jaunā Vienotība). Pēc tam kad 11 gadus Latvijas galvaspilsēta tika nolaista, izzagta, korumpēta un novesta līdz kliņķim, tagad tā beidzot ir nolikta uz pareizā ceļa un sāk attīstīties. Pilsēta atguvusi starptautisko partneru uzticību, arvien pieaug ārvalstu tūristu skaits un strauji palielinās infrastruktūras attīstībā ieguldītā summa. Tomēr dažos gados pilnīgi visas nebūšanas atrisināt nav iespējams.
Pagājis vairāk nekā pusotrs gads, kopš esat Rīgas mēra amatā. Kas ir būtiskākais šajā laikā paveiktais?
Ja skatāmies no saimnieciskās puses, būtisku uzrāvienu esam veikuši infrastruktūras atjaunošanā un būvniecībā. Pateicoties labai sadarbībai ar valdību, šim nolūkam ir izdevies piesaistīt aptuveni 700 miljonus eiro – Eiropas naudu, dotācijas, arī Atveseļošanas un noturības mehānisma līdzekļus un valdības speciālos aizdevumus. Šis finansējums tiek ieguldīts visdažādākajos projektos – ielu un tiltu remontos, tramvaju līniju pārbūvē, šobrīd pie 15 dzelzceļa stacijām sākam būvēt mobilitātes punktus.
Kā nozīmīgāko no projektiem es gribētu atzīmēt Rīgas iekšējā apvedceļa izbūvi. Tajā ietilpst ekspluatācijā jau nodotā Austrumu maģistrāle, kā arī Kundziņsalas pārvads un Dienvidu tilta ceturtā kārta uz Jelgavas šoseju, kas pašlaik tiek būvēti. Tas centram dod pilnīgi jaunu perspektīvu. Darbi, lai vēl vairāk samazinātu autotransportu centrā, neapstājas. Gadu desmitiem runāts, ka Rīgas centru nepieciešams atbrīvot no kravas auto tranzīta, bet tieši manā laikā to ir izdevies izdarīt. Nu jau vairāk nekā gadu kravas auto nevar braukt pa krastmalu, tāpat atbrīvota arī Pērnavas, Senču, Duntes un daudzas citas ielas. Šis ir ļoti nozīmīgs solis.
Kopš es esmu amatā, Rīga arī atguvusi savu latvisko pašcieņu
Kas vēl paveikts bez investīcijām infrastruktūrā?
Šajā laikā, kamēr es esmu amatā, Rīga arī atguvusi savu latvisko pašcieņu. Esam aizvākuši vairākus pieminekļus, kas liecināja par viltus vēsturi, esam nomainījuši imperiālismu slavinošus ielu nosaukumus, pāriets uz latviešu valodu skolās. Šis, manuprāt, ir visbūtiskākais šajā sasaukumā paveiktais darbs ar vislielāko ietekmi. Jā, pilsēta ir ielas, tilti, ēkas, tomēr primārie pilsētā ir cilvēki –nepieciešama saliedēta un pēc iespējas viengabalaināka sabiedrība. Neslēpsim, mums sabiedrība izveidojusies diezgan sašķelta un tieši mācību process ir veids, kā no tā pakāpeniski iet prom. Tam būs nepieciešami gadi, visticamāk, rezultātu redzēsim vien pēc pāris desmitgadēm, bet to vajadzēja paveikt. Vēl gan joprojām ir daudz darāmā. Nav tā, ka vienkārši nomaini mācību valodu mazākumtautību skolās un uzreiz viss notiek. Piemēram, laiks paiet, kamēr atrodi jaunus pedagogus.
Rīga aktīvi strādā, lai piesaistītu jaunus skolotājus, un viņiem sola dažādas motivācijas programmas. Teju pusmiljons eiro budžetā rezervēts īpašai īres programmai – plānots, ka jaunajiem speciālistiem, vispirms pedagogiem, tās ietvaros segs daļu īres maksas vai arī nodrošinās uzturēšanos dienesta viesnīcā.
Skolotāju trūkums ir visur, tai skaitā arī Rīgā. Mēs, šķiet, esam viena no aktīvākajām pašvaldībām, kas ar dažādiem instrumentiem mēģina piesaistīt pedagogus. Jo īpaši aktuāls šis jautājums ir pēc pārejas uz mācībām latviešu valodā – daudzi mazākumtautību skolotāji saprata, ka pie jaunajām prasībām viņi nevarēs turpināt strādāt, pedagogu deficītu vēl vairāk palielinot.
Trešais bloks, ko esam izdarījuši, ir uzņēmējdarbības vides un pilsētas ekonomiskās identitātes definēšana. Esam noslēguši memorandu ar trim Latvijas lielākajām augstskolām, nodibinot Zināšanu jūdzi. Tās ietvaros notiek kopējas infrastruktūras būvniecība, lai Latvijas Universitāti, Rīgas Tehnisko universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti satuvinātu, veicinātu savstarpējo sadarbību. Mūsu kapitālsabiedrības pie viņiem pasūta dažādus pētījumus, skolēni tur iet ārpus skolas mācīties, skolotāji dodas pilnveidot zināšanas, lai pēc tam tās nestu skolēniem. Vēlamies panākt, lai Rīgā koncentrētos cilvēki, kuri savu nākotni balsta uz zināšanām, lai šeit tiek izgudroti un attīstīti dažādi projekti.
Un tādi Rīgā ir jau šobrīd. Ļoti daudzsološs ir uzņēmums Aerones, kas pirms nedaudz vairāk nekā pieciem gadiem izgudroja robotu, ar ko tīrīt vēja turbīnu lāpstiņas. Kādreiz to darīja cilvēki, kāpjot augšā un slīpējot ar rokas instrumentiem. Šobrīd to paveic robots un pieprasījums pēc tā skrien debesīs. Domāju, tas būs nākamais Latvijas miljardu uzņēmums. Šādu uzņēmumu rašanās pilsētai var dot milzīgu grūdienu, padarīt Rīgu un rīdziniekus turīgus. Esam saņēmuši daudzas balvas. Latvijas Tirdzniecības un rūp niecības kamera mūs apbalvoja kā uzņēmējdarbībai draudzīgāko valstspilsētu, reitinga aģentūras ir iedevušas maksimāli iespējamos novērtējumus, plānojam biržā kotēt vērtspapīrus, piemēram, uzņēmumu Rīgas ūdens, mums uzticas gan bankas, gan Eiropas finansējuma devēji. Esam atguvuši uzticību, jo Ušakova laikā pašvaldībai bija desmitiem krimināllietu, tika uzpirkti žurnālisti, pārvaldība bija zem katras kritikas. Zāģis ir uzasināts, atliek tikai strādāt.
Rīgas iedzīvotāji un viesi primāri redz ārtelpu situāciju, jo ar to saskaras ikdienā. Ielu stāvoklis lēnām, bet uzlabojas, tiek labiekārtoti rotaļu laukumi un parki, renovētas skolas un bērnudārzi.
Rīgā ļoti trūkuši ieguldījumi visu veidu infrastruktūrā. Pēdējos trijos gados mums izdevies investīciju budžetu trīskāršot. 2020. gadā tas bija aptuveni 100 miljoni eiro, pat mazāk, bet šogad summa pieaugusi jau līdz 300 miljoniem. Tajā iekšā ir viss – ielas, tilti, skolas, bērnudārzi, parki. Un tam redzami augļi. Mēs arī manāmi atgūstamies no tūristu krituma, kāds tika piedzīvots kovida laikā un pēc kara sākšanās. Šogad janvārī tūristu skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo janvāri bija pieaudzis par 34%. Viss, ko mēģina kultivēt, ka mums kaut kas mazinās, ir absolūtas muļķības. Redzam, ka cilvēku interese lielo pasākumu laikā ir iespaidīga. Pērnajā rudenī bijām rēķinājušies, ka gaismas festivālu Staro Rīga apmeklēs nedaudz virs 100 tūkstošiem viesu, bet atbrauca 250 tūkstoši. Tāpēc daudzviet pūļi bija tiešām ievērojami.
Daļa cilvēku gan uzskata, ka šos uzlabojumus nejūt, piemēram, pārvietojas pa ielām, kurās rekonstrukcija nav sākta. Par ko jūs pats pārdzīvojat, ka pagaidām vēl nav izdevies paveikt?
Jāsaprot pilsētas mērogs. Rīga ir ļoti liela pilsēta, būvēta 800 gadus, un dažos gados nav iespējams uzbūvēt visu no jauna.
Rīga tomēr nekad nebūs gatava!
Pat, lai tikai to savestu kārtībā, ir nepieciešams laiks. Tajos pašos padomju laikos cilvēki ratiņkrēslos “neeksistēja”, veidojot infrastruktūru, par viņiem neviens nedomāja. Arī par māmiņām un tētiem ar ratiņiem neviens pārāk nedomāja, stabus lika ietvju vidū utt. Vajadzīgs laiks, lai šādas nebūšanas novērstu. Kaut vai tramvaju līniju izbūve, lai būtu iespējams ērti iekāpt sabiedriskajā transportā. Manā laikā esam pārbūvējuši septīto līniju, uzliekot augstos peronus, turklāt tagad šī pati septītā līnija tiek arī pagarināta, darbi notiek arī vēl citos maršrutos. Investīcijas tiek veiktas milzīgas. Ir cilvēki, kuri saka: Ķirsi, tu mērs esi jau pusotru gadu, kāpēc visiem tramvajiem vēl nav augstie peroni, kāpēc visās ielās nav salikts apgaismo jums, pazeminātas apmales un vēl citas lietas paveiktas? Piedodiet, tam ir vajadzīgs sistēmisks darbs. Mēs beidzot esam darbus uzlikuši uz sliedēm, ielās tiek mainīts segums, tās tiek remontētas, viss iet uz priekšu un rezultāts nāk, bet tas nav un nevar būt momentāns.
Tomēr laiku pa laikam stabi ietvju vidū gadās arī pašlaik. Tā ir Austrumeiropas domāšanas vaina vai vienkārši paviršība?
Zem Rīgas apakšā ir vēl viena ar aci neredzama Rīga, kas sastāv no vadiem, kabeļiem, caurulēm. Centrā zem ielām viss ir tik cieši salikts, ka reizēm stabu citā vietā nemaz nav iespējams uzstādīt. Piemēram, lai to pabīdītu par pusmetru, iespējams, vajadzētu pārbīdīt gāzes vadu, tomēr to arī nav kur pārbīdīt, jo turpat blakus atrodas ūdensvads vai kāds kabelis. Beigās, lai mainītu atrašanās vietu vienam stabam, nepieciešams pārbūvēt visu ielu. Ļoti reti kur to var tā vienkārši pārlikt.
Rīdzinieki aizbrauc uz Viļņu vai Tallinu un saka, cik tur ir skaisti, labāk nekā pie mums. Tikmēr lietuvieši un igauņi atbrauc uz šejieni un to pašu saka par Rīgu. Mēs neprotam novērtēt to, kas mums ir?
Kad ierodas kāds NATO karakuģis, ļoti bieži mērs tiekas ar tā kapteini, tāpat regulāri tiekos ar investoriem vai citu pilsētu mēriem, viņi visi atbrauc un saka: oho, cik Rīga ir skaista, cik jums viss ir sakopts. Pieļauju, ka tas ir cilvēka dabā. Kad viņš aizbrauc kaut kur citur, prāts ir vairāk atbrīvots, viņš ļaujas pozitīvākām jūtām, kamēr pilsētā uz vietas ir jāiet uz darbu, jāstrādā, jādzīvo ikdienas rutīnā.
Ja runājam par parasta cilvēka acij ne tik labi redzamo, kāda ir situācija ekonomiski?
Iepriekš pilsēta bija zaudējusi investoru uzticību, toties tagad izdevies to atgūt, pie mums ierodas jauni uzņēmumi. Manā laikā ar savu filiāli Rīgā ienācis biznesa pakalpojumu milzis Tech Mahindra, kas ir gatavs nodarbināt pat vairākus tūkstošus darbinieku, arī bankas maksājumu uzņēmums GoCardless un citi. Interese ir liela, es regulāri tiekos ar uzņēmumiem, meklējam dažādus risinājumus. Tas ir ilgtermiņa stāsts. Esam ielikuši labus pamatus un vēlamies nākamajos četros gados panākt, ka vidējā bruto alga Rīgā sasniedz 2700 eiro. Šobrīd tā ir nedaudz zem 1900 eiro. To var panākt, radot darbvietas ar atalgojumu virs vidējā. Lai šādi uzņēmumi ne tikai ienāktu, bet arī uzdīgtu tepat uz vietas, atbalstām jaunuzņēmumus. Šāds bija Viļņas veiksmes stāsts, viņi jau pirms 15 gadiem sāka pie sevis vest biznesa pakalpojuma centrus, un tas pilsētai deva grūdienu. Ja ir lielāka alga, to iespējams vairāk tērēt kafejnīcās, restorānos, pirkt mājokļus. Cilvēkiem jāpaceļ ienākumi – tā ir pamata lieta, kas jāizdara.
Jaunās Vienotības pirmsvēlēšanu programmā rakstīts, ka apņematies četru gadu laikā infrastruktūrā ieguldīt miljardu eiro.
Esam pierādījuši, ka varam sarunāties ar valdību, Eiropas naudas devējiem. Tāpat finansē jumu spējam iegūt arī citos veidos, pat publiskajā un privātajā partnerībā.
Ar ko šis miljards atšķiras no 300 miljoniem eiro, ko jau pašlaik gadā ieguldāt?
300 miljoni ir uz visu – ielām, parkiem, skolām. Savukārt miljards četros gados plānots tieši ielu infrastruktūrā. Tas noteikti ir paceļami, jo šajā sasaukumā mums izdevies piesaistīt 700 miljonus – Dienvidu tilta ceturtajai kārtai 120 miljonus, Kundziņsalai 70 miljonus, tramvaju līnijām 50 miljonus, mobilitātes punktiem utt. Atveseļošanas un noturības mehānismā, ieskaitot valsts daļu, Rīgai bija 300 miljoni. Arī Brasas tilts, Austrumu maģistrāle tapuši par Eiropas naudu. Projektu ir daudz, un esmu pārliecināts, ka mums izdosies šādu ritmu noturēt.
Infrastruktūra ir ielaista. Ja tu desmitiem gadu ļoti maz tajā dari, pēc tam, lai noķertu nepieciešamo kvalitāti, vajag ieguldīt, ieguldīt un vēlreiz ieguldīt un rezultāts nav redzams uzreiz. Arī mašīnu vari neremontēt, eļļu nemainīt, tā joprojām brauks. Tad iedosi šo mašīnu kādam citam un pēc kilometra tā apstāsies. Visi viņam teiks, kā gan tu izturies pret mašīnu, bet īstenībā iepriekšējais saimnieks nav pienācīgi par to rūpējies.
Šoziem Rīgā aktīvi notika dažādu lielbudžeta ārzemju filmu uzņemšana. Šķiet, vienlaicīgi tās bija vismaz trīs četras.
Atbalsta programmas ietvaros, Rīgā uzņemot filmu, ir iespējams saņemt līdzfinansējumu, kas mums ir līdz pat 800 000 eiro gadā. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas arī piešķir finansējumu. Pērn kino projektu uzņemšanai Rīgas pašvaldības atbalsts sasniedza gandrīz 753 000 eiro, bet šie projekti ekonomikā radīja pienesumu teju 3,8 miljonu eiro apmērā. Ārzemju filmu veidotāji īpaši novērtē Rīgas arhitektūru, dabas un jūras tuvumu. Ceru, ka nākotnē, pateicoties gada rīdzinieka Ginta Zilbaloža saņemtajai Oskara balvai, Latvija tiks vēl vairāk uzlikta uz kino industrijas kartes. Esam parakstījuši memorandu ar Latvijas Filmu servisa producentu asociāciju, kas ar mērķi kļūt par vadošo kino filmēšanas centru Baltijā vēlas pie Spilves lidostas celt kino filmēšanas paviljonu. Mēģinām viņiem palīdzēt šo projektu realizēt, jo filmu industrija ir ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Latvijā ir talanti, prasmes un iestrādes to darīt, arī šo virzienu no teikti nepieciešams attīstīt.
Tomēr arvien neskaidrākajos ģeopolitiskajos apstākļos vissvarīgākā ir drošība. Kas ticis darīts civilās aizsardzības uzlabošanai?
Šī ir mūsu galvenā prioritāte nākamajiem četriem gadiem, un, ja kāds to tā neredz, viņam vai nu trūkst acu pierē, vai tā vienkārši ir kaitniecība. Esmu jau devis uzdevumu Finanšu departamentam un izpilddirektoram, veidojot nākamā gada budžetu, rēķināties, ka 5% mēs novirzīsim drošībai. Šobrīd tie ir 2,1%. Kapitālsabiedrībām ir dots uzdevums kāpināt savas noturības spējas. Tās sniedz kritiskos pakalpojumus – ūdeni, siltumu, kanalizāciju –, tāpēc var kļūt par vienu no pirmajiem sabotāžas mērķiem. Jau šobrīd atrodamies hibrīdkarā, tiek nepārtraukti uzbrukts kibertelpā, esam piedzīvojuši Okupācijas muzeja dedzināšanu, pie lidostas lidinās droni. Jau esam daudz darījuši, bet neapstājamies, tāpēc paplašinām videokameru tīklu, tiek ieviesti dažādi ugunsmūri, drošākas IT sistēmas, palielinām policijas spējas, būvējam operatīvās vadības centru, esam izveidojuši Civilās aizsardzības pārvaldi, iepērkam dažādas rezerves, iekārtojam patvertnes, esam piešķīruši nodokļu atlaides, ja, ceļot māju, izvēlas tajā būvēt arī patvertni, drīz būs līdzfinansējuma programma esošo ēku pagrabu pielāgošanai par patvertnēm. Darbs aktīvi no tiek, un to nepieciešams turpināt!
Ļoti svarīga ir sabiedrības informēšana. Pagājušajā gadā sākām organizēt civilās aizsardzības mācības. Tajās tiek stāstīts, kā pamanīt dezinformāciju un no tās neietekmēties, kā salikt 72 stundu somu, kā pielāgot savu pagrabu droša patvēruma vietai, kā veicināt savu mentālo noturību ārkārtas situācijā. Sākotnēji semināri bija mazāk apmeklēti, toties tagad, kad dodamies uz apkaimēm, interese ir milzīga – martā pasākumā Teikā ieradās 160 cilvēki. Var just, ka trauksmes sajūta vai gluži vienkārši vēlme būt gatavam ir augusi.
Daži politiskie spēki, kuri kandidēs arī Rīgas domes vēlēšanās, sāk svilt, ja skolā stundas laikā tiek atskaņota Ukrainas himna. Šīs būs kārtējās ļoti nozīmīgās vēlēšanas?
Šīs būs ļoti nozīmīgas vēlēšanas ne tikai no Rīgas attīstības viedokļa, bet arī ārējo ģeopolitisko apstākļu dēļ. Ja valsts galvaspilsēta nonāks pretvalstisku spēku rokās, mēs varam nokļūt ļoti neapskaužamā situācijā. No vairākiem saviem konkurentiem neesmu dzirdējis, ka viņi vispār runātu par drošību, viņi uzskata, ka viss ir kārtībā, pasaulē nekas nav mainījies, nekas nav jādara. Viņi jau iepriekš uzskatīja, ka jātaisa kopējs bizness ar Austrumiem, un tagad domā, kā to turpināt darīt. Tas nav ceļš, kuru mums iet. Jau esam tikuši pie lielāka puna nekā citas reģiona valstis, jo bijām pārāk orientēti uz Austrumiem. Vēl ne tik sen Rīgā krievu un baltkrievu tūristi bija gan drīz 20% no visiem, šobrīd mums to nav vispār. Ja jau laikus būtu vairāk koncentrējušies uz vācu un Ziemeļvalstu tūristiem, iekritienu izjustu krietni mazāk. Līdzīgi bija ar ostu, finanšu biznesiem, gandrīz trāpījāmies naudas atmazgāšanas melnajā sarakstā. Ja šī filozofija atgriezīsies, mēs atkal atgriezīsimies atkarībā no Austrumiem.
Šīs vēlēšanas nav tikai par to, kā tiks remontē tas ielas un bedrītes, šī jau ir ģeopolitiska izšķiršanās, vai iesim atpakaļ uz Austrumiem vai tomēr būsim piederīgi Rietumu demokrātijai. Dažiem Rīga ir tikai viens projekts, bet mums Rīga ir visa dzīve.
Mēs gribam dzīvot brīvā un demokrātiskā Rietumu valstī un neskatīties atpakaļ.
Tāpēc ir ļoti svarīgi jūnija sākumā iet uzvēlēšanām, jo arī pretvalstiskās partijas dara visu, lai mobilizētu savu vēlētāju.
“Rosļikovi un šleseri” turpina bārstīt populismu, solīt debesmannu, bet jāsaprot, ka uz šīm vēlēšanām nevajag skatīties piecu gadu kontekstā. Pirms balsošanas es aicinu rīdziniekus paskatīties uz pilsētu 15 gadu kontekstā, jo tā neattīstās pa gadiem, bet gan desmitgadēm un vēl ilgākiem laika nogriežņiem. Atceramies, ka tie, kuri tagad stāsta, ka ir jaunie politiķi, kā nāks un visu savedīs kārtībā, bija Rīgas saimnieki 11 gadus un tieši viņi ir daļa no problēmas, ar kuru mēs tagad cīnāmies. Viņi nav risinājums. Viņi ir pierādījuši, ka nemāk Rīgā saimniekot, pilsēta viņu laikā tika nolaista, izzagta, korumpēta, novesta līdz kliņķim. Viņi ar darbiem pierādījuši, ka rūpējas tikai par savu naudas maku.
Jaunās Vienotības sarakstam piesaistīti daudzi spēcīgi cilvēki, arī tādi, kuri pašvaldībā vēl nav strādājuši.
Tā kā jomu pilsētā ir gana daudz, arī mūsu komanda ir dažāda. Ņemot vērā šo vēlēšanu nozīmīgumu, izšķīrāmies, ka nepieciešams apvienot spēkus, nevis politiski šķelties, tāpēc Jaunās Vienotības sarakstā ir arī Kustības Par! un Koda Rīgai kandidāti. Un, protams, esam piesaistījuši papildspēkus no valdības puses – Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāri Laumu Paegļkalnu un Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāru Artjomu Uršuļski.
Kādi būs lielākie pasākumi, kas šovasar notiks Rīgā?
Latviskajai dvēselei tīkamākie un lielākie ir jūlija sākumā gaidāmie XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Augusta beigās un septembra pirmajā pusē notiks Eiropas čempionāts basketbolā, ko jau ar nepacietību gaidu. Ir noskaidroti Latvijas pretinieki apakšgrupā, noteikti zinām, ka Rīgu pārplūdinās igauņu fani, cerams, ieradīsies arī citu valstu līdzjutēji. Septembra sākums, kad vienlaikus ar Eiropas basketbola čempionāta astotdaļfināla spēlēm Rīgā viesosies arī Serbijas futbola izlase, būs ļoti rosīgs laiks, bet gan mēs, gan, es ceru, arī Valsts policija pēc Amsterdamas Ajax fanu nepiedodamajām izdarībām esam izdarījuši secinājumus, rīdzinieki varēs justies droši.
Ļoti daudzus pasākumus atbalstām arī kultūrā. Šogad pirmoreiz risināsies Rīgas mākslas nedēļa, Rīgas mūzikas nedēļa un Rīgas laikmetīgās mākslas mese, kuru mērķis ir Latvijas galvaspilsētu tuvināt Ziemeļeiropas kultūras metropoles statusam. Jūlijā būs apskatāma mākslas kolekcija no mūsu sadarbības pilsētas Florences Ufici galerijas, kas ir viens no senākajiem un slavenākajiem mākslas muzejiem pasaulē. Šajā reģionā tik plaša Ufici kolekcijas izstāde vēl nav bijusi. Runājot ar kafejnīcu un restorānu saimniekiem, secinām, ka kovida laikā diemžēl esam kļuvuši kūtrāki, vairāk sēžam mājās – strādājam mājās, pasūtām vakariņas ar kurjeru, nedodamies ārā. Zāles, ko viņi piedāvā, ir, ka nepieciešams radīt pasākumus, kas izvelk cilvēkus no mājām. Tāpēc, cik nu iespējams, cenšamies atbalstīt visu veidu pasākumus dažādām gaumēm. Tāpat, ja uzņēmēji paši organizē pasākumus, mēs viņiem tos līdzfinansēsim.
Daļai šovasar notiekošo pasākumu būs ieejas maksa, bet ļoti daudzus ikviens varēs apmeklēt bez maksas. Lai nepalaistu pasākumu kalendāru garām, sekojiet tam līdzi kultura.riga.lv, arī sociālo tīklu lapā Rīgā notiek.
Šogad janvārī tūristu skaits galvaspilsētā pieauga par trešdaļu. Vai redzamas pazīmes, ka šāda līkne turpināsies?
Tas ir atkarīgs no mūsu mērķtiecīga darba. Turpinām Rīgu reklamēt, ieguldīt būtiskus līdzekļus ārējā mārketingā, organizēt pasākumus. Ir priekšnoteikumi, lai tūristu skaits turpinātu augt. Vairāk nekā 30% ir ļoti būtisks pieaugums, ilgtermiņā tādu uzturēt nebūs viegli, bet divciparu skaitlī mums vajadzētu atrasties. Domāju, šis būs tas gads, kurā tūristu skaitā beidzot apsteigsim pirmskovida līmeni.
Kādus uzdevumus esat pats sev uzstādījis, ja rīdzinieki jums dos iespēju nākamos četrus gadus strādāt Rīgas mēra amatā?
Vēlos uzlikt uz sliedēm skolu jautājumu, lai mums būtu vienota izglītība un atpakaļceļa vairs nebūtu. Lai kā gribētos runāt par priecīgiem mērķiem un attīstību, jāsaka, ka pāri visam ir drošības jautājums – vēlos pēc iespējas ātrāk panākt, lai rīdzinieki atrodas drošībā. Ja ir drošība, tad varēsim domāt par citām lietām. Šobrīd Rīgā vērojama iedzīvotāju skaita stabilizēšanās, un mans mērķis ir nākamajos četros gados panākt, lai iedzīvotāju skaits pieaug. Visus nodokļus, ko es pats savā dzīvē esmu nopelnījis, esmu samaksājis Rīgā, no savas pirmās dzīves dienas Dzemdību namā esmu Rīgā deklarēts. Citējot Čikāgas piecīšu dziesmu, esmu rīdzinieks no matu galiņiem līdz papēžiem.